Saskaņā ar likuma definīciju saistību tiesības ir vienas personas (kreditora) tiesības prasīt no otras personas (parādnieka) noteiktas darbības, kurai ir mantiska vērtība, veikšanu. Civillikums saprot saistību tiesības kā kreditora prasījuma tiesības (skat. CL 1811. pantu). Taču jāņem vērā, ka saistības un prasījuma jēdzieni nesakrīt. Saistība ir tā tiesiskā attiecība, kuras ietvaros parādnieks izpilda, bet kreditors pieņem izpildījumu. Turpretim prasījums ir kreditora tiesības uz šo izpildījumu. Tā kā Civillikuma izpratnē saistību tiesības un prasījuma tiesības ir viens un tas pats, tad vienā līgumā ir tik daudz saistības tiesību, cik daudz katrai no pusēm ir pienākumu. Atbilstoši tam, piemēram, pirkuma līgumā ir divas galvenās saistību tiesības: pircēja tiesības uz lietas nodošanu viņam īpašumā un pārdevēja tiesības uz pirkuma summas samaksu. Papildus tam līgumā var tikt paredzēta virkne blakus saistību tiesību: pārdevēja pienākums apmācīt pircēja darbiniekus ar pārdoto ražošanas iekārtu vai pircēja saistība apdrošināt pirkuma priekšmetu pirms pilnas cenas samaksas. Pretēji Civillikuma 1401. panta vārdiskai jēgai, par saistību tiesību priekšmetu var būt ne tikai darbība, bet arī bezdarbība (skat. CL 1412. pants), piemēram, darbinieks apņemas nestrādāt pēc darba attiecību izbeigšanās pie konkurējošiem uzņēmumiem (Darba likuma 84. pants).
Saistību tiesību jēdzienā ietilpst ne tikai darbība ar mantisku raksturu, bet arī pašas saistības puses: kreditors un parādnieks, jo Civillikums 1401. pantā runā nevis par darbību vispār, bet par tādu darbību, kura ir jāizdara tieši parādniekam un nekādai citai personai. Tāpat tikai un vienīgi kreditoram ir tiesības prasīt no parādnieka šīs darbības veikšanu. Neskatoties uz to, likums nosaka vairākus gadījumus, kad saistības dalībnieki var mainīties: sākotnējais kreditors var nodot savas prasījuma tiesības citai personai (cesija), savukārt agrākais parādnieks var izstāties no tiesiskajām attiecībām ar kreditoru, aizstājot sevi ar citu personu (pārjaunojums).
Saistību tiesības pastāv tikai tiesiskajās attiecībās starp kreditoru un parādnieku. Ar šo saistību tiesības atšķiras no lietu tiesībām, kas ir spēkā pret jebkuru trešo personu jau uz likuma pamata. Pateicoties šai lietu tiesību īpatnībai, lietas īpašniekam nevajag slēgt līgumus ar citiem, lai viņi neaizskartu viņa īpašuma tiesības. Tātad lietu tiesības darbojas pret trešajām personām arī bez viņu piekrišanas. Tā, jaunam mājas ieguvējam ir jāsamierinās ar to, ka hipotēkārais kreditors var vērst piedziņu uz viņa īpašumu (māju). Tajā pašā laikā viņš var vienpusēji uzteikt zemesgrāmatā neierakstītus telpu nomas līgumus. Ir jāatzīmē vēl citas ne mazāk svarīgas atšķirības. Pirmkārt, lietu tiesības seko lietai (piemēram, uz zemes pircēju pāriet arī ceļa servitūts, kas ir nostiprināts par labu pārdotajam zemesgabalam), turpretim saistību tiesības seko personai (piemēram, nenokārtotie maksājumi par komunālajiem pakalpojumiem paliek dzīvokļa pārdevēja parāds un nepāriet uz dzīvokļa pircēju).…
