Sajūta atspoguļo galvenokārt organisma bioloģiskās sistēmas, kuras tam ir jau piedzimstot vai izveidojas dzīves laikā. Lai gan dažādo indivīdu sensorās sistēmas zināmā mērā var atšķirties, taču katras sugas pārstāvju spējas ar sajūtām uztvert savu apkārtni ir gandrīz vienādas. Turklāt vairumam sugu, tai skaitā arī cilvēkiem, ir dažas stingri specializētas smadzeņu šūnas, kuras spēj noteikt konkrētus stimulu veidus. Šīs šūnas ir lielākoties ģenētiski nosacītas. Ir zināms, ka trusīšiem ir tā saucamie “vanaga detektori”, kas ļauj viņiem atpazīt šos plēsoņas un izbēgt no tiem, un vardēm piemīt “kukaiņu detektori”, kas palīdz tām notvert kukaiņus – barību. Arī cilvēka smadzenēm piemīt šāda stingri noteikta spēja uztvert vienkāršus modeļus (piemēram, līnijas un malas), palīdzot mums noteikt atšķirības, kurām var būt izšķiroša nozīme izdzīvošanā.
No otras puses, percepciju dziļi iespaido atmiņas un kultūra, jo ikviena stimula interpretācija ietver norādi uz kaut ko tādu, kas mums jau ir pazīstams, un salīdzinājumu ar to. Tādējādi pieredze var iespaidot pat kaut ko tik fundamentālu kā galvas smadzeņu perceptuālos modeļu detektorus. Normālai attīstībai nepieciešama pieredze jau kopš agrīna vecuma. Šādā klasiskā pētījumā (Blakemore&Cooper, 1970) kaķēni pirmajos piecos dzīves mēnešos tika turēti apstākļos, kur vizuālie iespaidi bija ierobežoti tikai ar horizontālām vai vertikālām līnijām. Kad vēlāk viņiem ļāva atrasties vidē bez ierobežojumiem, izrādījās, ka agrīnā pieredze atstājusi spēcīgu un paliekošu iespaidu. Tie kaķēni, kuri bija redzējuši tikai vertikālās līnijas, reaģēja uz melnu nūjiņu tikai tad, ja to novietoja stāvus, bet ne tad, ja tā atradās horizontāli. Tie kaķēni, kas dzīves sākumā bija redzējuši tikai horizontālas līnijas, uz nūjiņu reaģēja tikai tad, ja tā atrodas horizontāli, jo viņi nespēja interpretēt vertikālas līnijas. Pirmie pieci dzīves mēneši kaķēniem bija izšķiroši.
Lai gan ar cilvēkiem šādi eksperimenti ētisku iemeslu dēļ, protams, nekad nav izdarīti, taču šis pētījums liek domāt, ka, cilvēka bērnam augot ierobežotā vidē (tāpat kā kaķēnam, kurš redz tikai vertikālas līnijas), tiek ierobežota viņa perceptuālo un kognitīvo spēju attīstība (Haith, 1986). Pētījumi par pieaugušiem cilvēkiem, kas piedzmuši akli, bet vēlāk atguvuši redzi, liecina, ka viņiem ir grūti pielāgoties jaunajām sensorajām iespējām un ka viņi bieži vien nesasniedz normāla cilvēka adaptācijas līmeni (Von Senden, 1932). Tiem, kuriem redze atjaunojusies tikai pieauguša cilvēka vecumā, ir grūti ar redzes palīdzību vien atpazīt pat pašus vienkāršākos objektus, piemēram, zīmuļus vai sejas. Tādējādi, ja cilvēkam dzīves sākumā trūkst nepieciešamās vizuālās pieredzes, kas ļautu vizuālajiem tēliem piesaistīt nozīmi neatkarīgi no citiem sensorajiem impulsiem, tad viņam nekad neizveidojas spēja interpretēt šos tēlus, kurus cilvēks saredz gluži tāpat kā citi cilvēki ar normālu redzi. Sendena sākotnējos novērojumus apstiprina gadījums ar piecdesmit gadus vecu vīrieti Oklahomā, kurš atguva redzi pieauguša cilvēka vecumā (Sacks, 1995). Kad pēc redzes atjaunošanas operācijas viņam noņēma pārsējus, sākumā viņš vispār neapjauta, ko redz. “Tur bija gaisma, kustība, krāsas, viss sajaukts kopā un saplūdis. Tad šajā miglā kāda balss vaicāja: “Nu?” Tikai tad viņš beidzot saprata, ka šis gaismas un ēna haoss nozīmē seju – un tā patiešām bija ķirurga seja” …
