Lai palīdzētu bērnam vai audzēknim pāriet no zināšanu sabiedriskās psiholoģiskās formas uz personisko, N.L. Geidžs un D.C. Berliners, balstoties pēc Vigodska domām, nepieciešams, lai pieaugušais noteiktu divus apstākļus:
1. bērna pašreizējo attīstības pakāpi, izpētot, kādas bērnam ir problēmu zināšanu spējas, strādājot bez pieaugušā palīdzības;
2. ko bērns spēj paveikt pieaugušā vadībā. Kad bērns strādā patstāvīgi, mēs redzam viņa pašreizējo attīstības līmeni. Kad bērns strādā kopā ar pieaugušo, mēs redzam bērna potenciālo attīstību optimālos apstākļos – mācoties kopā ar kompotentu, ietekmīgu starpnieku.
Atšķirību starp šiem diviem funkcionēšanās līmeņiem sauc par tuvākās (proksimālās) attīstības zonu. Mācības dod labu tikai tad, apgalvo Vigodskis, ja tās iet attīstībā pa priekšu. Mācībām tādā veidā tieši padomi un citi mācīšanās veidi veic svarīgu lomu bērna izziņas attīstība. (Moll, 1990: Vygotsky, 1986) (Geidžs un Berliners, 1999, 108)
Lai mācītu koncentrēties, var likt viņam to atkārtot vairākas reizes, arī risinot kādu uzdevumu, var likt runāt līdzi, tādējādi izsekojot arī bērna doma gaitu.
Sākumskolā bērni attīsta arī spējas izpildīt darbības, pēc pieaugušo dota apraksta. Ja 1.klasē bērni spēj veikt darbību tikai pēc parauga, tad 3., 4.klasē – arī pēc mutiska apraksta. (Svence, 1998, 116)
8.gadu vecumā bērniem jau ir lielākoties izveidojies t.s. „iekšējā pozīcija” – noteiktas attieksmes pret sevi, pret citiem un pasauli kopumā. Bērna apziņā veidojas morāles un tikumisko normu sistēma, kuru bērns cenšas izpildīt.
Balstoties uz G. Svences (1998, 117) atziņām, L. Kolbergs, kurš par attīstības kritēriju izvirzīja morāli, uzskata, ka bērni uzvedību vispirms saskaņo ar tās sekām (zina, kas par to būs), tālāk – normām pakļaujas tāpēc, ka var saņemt apbalvojumu, vēl tālāk – iemācās novērtēt cilvēka rīcību, analizējot rīcības cēloņus, motīvu, saturu un sekas. Tāpēc skolotājiem iesaka nekritizēt bērnus, neizmantot zobgalības intonācijas, izsmieklu, pat izvairīties no jebkāda publiska bērna vērtējuma.
…
