Salaca ir viena no gleznainākajām un tīrākajām Latvijas upēm, ko iecienījuši gan makšķernieki, gan ūdenstūristi. Salacas upes ieleja ir valsts aizsargājams dabas liegums. Salaca ir ceturtā produktīvākā Baltijas lašu nārsta upe Baltijā, bet Eiropas vides aģentūra Salacu min kā vienu no 150 bioloģiski daudzveidīgākajām un reprezentīvākajām upēm Eiropā.
Salacas baseina fizeoģeogrāfiskais raksturojums
Salaca ir 95 km gara, baseina laukums 3420 km2. Tas ir piektais lielākais Latvijā, apmēram 60% no tā aizņem Burtnieku ezers ar savām pietekām. Salaca iztek no Burtnieku ezera ziemeļrietumu gala. Augštecē un vidustecē tā tek pa terasētu ieleju Burtnieku un Metsepoles līdzenumos, lejtecē – pa Vidzemes piekrasti un pie Salacgrīvas ietek Rīgas jūras līcī. Salacas baseinā ir 11 upes, kas garākas par 20 km.
Salacas upes baseins atrodas Vidzemes ziemeļrietumu daļā un ietver Limbažu rajona ziemeļu daļu, Valmieras rajonu un Valkas rajona ziemeļu daļu. Baseins robežojas DA daļā ar Gaujas baseinu, DR daļā ar Piejūras mazo upju baseinu un Z daļā ar Igaunijas teritorijā ietilpstošajiem – Pernu baseinu un Emajegi baseinu.
Baseina upju sistēma kopā ar Svētupes baseinu aptver Ziemeļvidzemes pacēlumu un Piejūras zemienes Vidzemes piekrasti.
Z Vidzemes pacēluma pamatā atrodas pamatiežu virsas pacēlums ar vairākiem dziļiem iegrauzumiem, kurus klāj 10-40 m bieza kvartāra nogulumu kārta. Vidzemes pacēluma R daļā, kā arī Burtnieka ezera apkaimē kvartāra segas biezums vietām ir tikai dažu metru biezs un upju krastos atsedzas pamatieži - vidus devona Burtnieku svītas smilšakmens ar māla un aleirolītu slāņiem. Baseinā dominē morēnas nogulumi, ko veido akmeņains, smilšains māls. Vietām Sedas baseinā un Salacas vidustecē izveidojušies fluvioglaciālie nogulumi ar smilts grants sastāvu un dažviet – limnoglacioālie nogulumi, kas ir stāvošos ūdeņos veidojošies ieži – māli un aleirolīti. Rajona virsas absolūtie augstumi svārstās robežās no 40 līdz 80 m. Augstākā reljefa vieta ir Zilais kalns – 127 m v.j.l.
Ziemeļvidzemes pacēlumā izplatītākie ir plakani vai viļņoti morēnas līdzenumi. Tie veidojušies, nogulsnējoties akmeņainai mālsmiltij vai smilšmālam. Pēdējā apledojuma laikā Ziemeļvidzemes ledāja mēles darbības rezultātā ZA daļā izveidojās Burtnieku – Rūjienas drumlinu lauks. Ledāja kustība notika nevienmērīgu plūsmu veidā no ZR uz DA, izplūstot vēdekļveidīgi. Rezultātā ieži tika saspiesti garenās krokās – drumlinos. Tie ir 100–400 m plati un 1-3 km gari, 5-20 m augsti lēzeni vaļņveida reljefa veidojumi. Starp drumliniem stiepjas garas ielejas, bieži pārpurvotas. Drumlinu vaļņu orientācija nosaka upju tecēšanas virzienu. Upītes tek ielejās starp drumliniem – ziemeļrietumu – dienvidaustrumu virzienā.
Ieplakas centrālo daļu aizņem Burtnieku ezera gultne. Pēcleduslaikmeta sākumā Burtnieku ezers aizņēma plašu teritoriju. Ezera platības samazināšanos sekmēja Salacas grunts padziļināšana 1920. gados, attiecīgi pazeminot ezera līmeni. Upes pamazām izveidojušas sev paplatas palieņu ielejas ar līkumotām gultnēm. Teritorijas DR daļā izceļas atsevišķi neregulāra apveida limnokēmi.
Salacas upes lejtece izvietota Piejūras zemienes Z daļā. Tās pamatā ir abrāzijas – akumulācijas līdzenums, kas ir izveidojies uz kādreizējā morēnas līdzenuma. Vietām tajā ir akumulācijas terases, krasta vaļņi un kāpas. Tos veido Baltijas ledus ezera smilšainie nogulumi.
Īpaši izteikta ir Salacas ieleja augštecē un pietuvojoties Igaunijai, kur krasti bieži veido klinšu atsegumus, kuros avotu ūdeņi izskalojuši alas. Augstākie smilšakmens ieži sastopami 4-5 km lejpus Mazsalacas, kur labajā krastā paceļas Neļķu klintis ar Velna pagrabu, bet kreisajā krastā - Skaņaiskalns.
Klimats
Vidustecē pie apdzīvotām vietām – Mērniekiem un Lagastes Salaca tek pa izkaisītiem akmeņiem, vietām veidojot krāces.
Klimata veidošanā liela ietekme ir Baltijas jūras un Rīgas līča klātbūtnei, kas nodrošina mērenu temperatūras režīmu un pietiekamu mitrumu. Daudzgadīgā vidējā gaisa temperatūra ir apmēram 50C, vidējā gaisa t0 siltajā periodā (maijs – oktobris) – 120C, aukstajā –2.50C. Nokrišņu daudzums Salacas baseinā svārstās no 740 mm Piejūras zemienes teritorijā līdz 767 mm baseina A daļā. Tas ir par 5-9% augstāk par vidējo normu Latvijā. Vairāk par 60% nokrišņu izkrīt siltajā sezonā - no 450 mm baseina A daļā līdz 500 mm R daļā. Iztvaikošanā tiek patērēti 62% (siltajā sezonā 80%) no kopējā nokrišņu daudzuma, bet 38% (siltajā sezonā 20%) tiek iekļauti notecē.
Augsne
Augsnes veidojušās galvenokārt uz morēnas cilmieža ar dažādu mehānisko sastāvu, dominē smilšmāls, galvenokārt baseina Z daļā, un mālsmilts - D un DA daļā. Piejūras zemienē izplatītas smilšainās augsnes. Baseina A daļā augsnes sastāvu veido māls. Augšņu veidošanos ietekmējis saposmotais reljefs un klimats. Salacas baseinam raksturīgas velēnu podzolētas augsnes. Pauguros un līdzenumos sastopamas vidēji un vāji velēnu podzolaugsnes, ieplakās – kūdrainās velēnu glejaugsnes. Baseinā plaši izplatītas kūdraugsnes jeb purvaugsnes. Podzolaugšņu un purvu daudzums izskaidrojams ar pavēso klimatu. Starpdrumlinu ieplakās, galvenokārt Rūjas baseinā, un baseina R un ZR daļā sastopamas velēnu glejaugsnes un velēnu podzolētās glejaugsnes. To veidošanos noteikuši sezonāli pārmitrie apstākļi. Baseina A daļā izplatītas tipiskais podzols – reljefa pacēlumos un kūdrainā podzolētā glejaugsne - ieplakās.…
