Pēkšņi un uzreiz — jau pēc pirmo, pavisam plāno krājumiņu izdošanas divdesmito gadu beigās — Aleksandrs Čaks nokļūst uzmanības centrā. Par viņa neparasti tēlaino un sulīgo pilsētas dzīves atainojumu viena lasītāju dala karsti sajūsminās un jauno dzejnieku dievināt dievina, citi — tradicionālāk un aizspriedumaināk noskaņotie — vīpsnā, atklāti šķendējas un kritizē. Drīz arī prese publicē vairākus rakstus, kuru autori, būdami citādas estētiskās skolas pārstāvji, Aleksandram Čakam pārmet huligānisma, naida un pesimisma kultivēšanu, ielas žargona ievazāšanu dzejā, pat bezsaturīgumu.
Dzejnieks bargajiem kritizētājiem nepaliek atbildi parādā, un 1929. gadā žurnālā "Daugava" iespiests viņa raksts "Kamdēļ mēs esam huligāni un pesimisti?", kura Aleksandrs Čaks aizstāv un pamato savu rakstības manieri, pasaules uztveri un daiļrades principus. Viņš uzsver: "Dzimis un uzaudzis pilsētā, - es pilsētu ļoti mīlu. Viņas dzīvi un cilvēkus pazīstu ļoti labi, tamdēļ arī par viņiem rakstu. Man bija un arī tagad grūti par viņiem rakstīt, jo nekādu paraugu es latvju dzejā par to sev neatradu. Savās dzejās es pūlos izteikt pilsētas dzīves un cilvēku iekšējo būtību. Es nevaru pieņemt sev tās mākslinieciskās izjūtas un tos izteiksmes līdzekļus, ko lietājuši priekš manis vecie liriķi, apdziedot kluso, jauko lauku dzīvi, zemniekus, vai arī sintētiski, it kā no malas pieejot pilsētai lauku zēna acīm. Es to nevaru. Man ir savādāka dzīves izjūta, un es mēģinu sev rast citus, lietderīgākus izteiksmes līdzekļus, un mani neuztrauc un neatbaida no viņiem pat tas, ja viņus nosauc par huligāniskiem. Varbūt, ka tā arī ir, — to rādīs nākotne. Bet es meklēju un meklēšu arī turpmāk." Ar savu, no citiem atšķirīgu programmu un stilu (kas nekad nav mazsvarīgi) Aleksandrs Čaks ienāk latviešu dzejā. Laiks ir teicis savu vārdu, atzīdams Čaku par reti savdabīgu urbānistu, lielu un spilgtu zvaigzni ne tikai latviešu dzejā, bet visā divdesmitā gadsimta Eiropas un pat pasaules literatūrā. Viņš godam nes savu un Latvijas vārdu pasaulē.
…
