Sāpes, ciešanas, baudas un attieksme pret tām

Neviens nemeklē sāpes un ciešanas, kā arī slimības, taču tās nav iznīcināmas, tāpēc tās arī ir jāiekļauj reflektētā dzīves mākslā. Kaut arī cilvēks intensīvi izstumj nedrošo pieredzi, tā tomēr nav nekāda singulāra izpausme tukšā telpā. Drīzāk jau caur šo pieredzi kļūst redzami strukturālie dotumi, kas var noteikt kādu noteiktu laiku un tajos iespējamās pieredzes – tāpēc jau arī tik grūti atrast atbildi. Iespējams, ka slimība var būt dziedinoša, tāpēc to nevar vienkārši izskaust, drīzāk jau pēc iespējas vajag atbilst slimībai un būt taisnīgam. Ja ir radusies slimība, sāpes vai ciešanas, tātad tam ir iemesls. Iemesli var būt visdažādākie, bet svarīgākais ir saprast, ka to „izslēgšana” nebūtu pareizākais veids kā ar to cīnīties - uz brīdi ir jāapstājas un jāpadomā – jāparūpējas pašam par sevi un jāatrisina problēma, meklējot atbildes sevī.

Nobeigums
Sāpes, ciešanas un baudas ir ļoti saistītas viena ar otru un, lai arī cik atšķirīgi būtu viedokļi, tās dzīvē ir nepieciešamas. Baudīšana ir viena no svarīgākajām lietām, no kuras varam gūt kādu labumu, jo tā rūpējas par eksistences motivāciju un intensitāti. Sāpes ir tā cena, kas maksājama par prieku dzīvot. Tās, gluži kā prieks un bauda dzīvot, ir piepildītas dzīves sastāvdaļa, un šādi tās arī iekļaujamas patības koherencē. Un arī ciešanas, jo ciešanu pārņemtā priekšstatā var rasties pilnīgi jauna iekšējā pasaule, applūdinošā iztēle ne tikai iedomājas pasauli jaunu, bet arī rada to gandrīz vai kā mākslas darbu. Tātad, ne vienmēr sāpes, ciešanas un baudas ir patīkamas un vēlamas, bet pavisam noteikti tās ir vajadzīgas. No katras situācijas cilvēks var mācīties, ieskatīties sevī un pilnveidot savu patību. Šī dzīve ir mūsu, un tikai mēs paši esam atbildīgi par to, kāda tā būs, un tikai katrs pats spēj savu dzīvi padarīt par patiesi skaistu un jēgpilnu.
…