Sapnis ir universāla pieredze. Sapņiem neeksistē nekādi loģikas likumi, mirušie augšāmceļas, veci pārvēršas jaunos, ilgas kļūst patiesība. Sapnis ir zemapziņas ziņojums apziņai, tādēļ tas dažkārt mēģina kaut ko ziņot vai gluži vienkārši attēlot.
Autors šo tēmu izvēlējās, jo sapņa tēma vienmēr bijusi aktuāla, cilvēce mēģinājusi izpētīt to, kā sapnis rodas, kāpēc sapni mēs redzam tieši tādu, kādu redzam, kāpēc mēs vispār redzam sapņus. Darba mērķis ir izpētīt sapņa būtību, cilvēka uztveri par sapņiem un meklēt atbildes par sapņu izcelsmi.
Darba izpētes praktiskajā daļā veikta aptauja, kas parāda cilvēku miega kvalitāti un sapņa ietekmi un to. Anketas rezultāti attēlo Kārsavas vidusskolas 10.-12. klašu skolēnu miega un sapņu kvalitāti un izpratni par jēdzienu „sapnis”.
1.Sapnis un tā būtība
1.1.Ieskats sapņu vēsturē
Gadu simteņiem cilvēki sapņus uzskatīja par dievu pasauli. Taču bieži tiem par cēloni kļuva pārmērīgas vakariņas, ikdienas domu turpinājums. Zemapziņas tēlu noslēpumaino valodu cilvēki nespēja izskaidrot un tāpēc interpretēja sapņus kā mācēja. Vēl ilgi pirms tam, kad rietumos radās iespēja sapņu psiholoģiskai izskaidrošanai, daudzas citas kultūras jau pievērsās šai parādībai un centās izskaidrot nakts redzējumus.
Senās civilizācijas un tautas sapņus vienmēr ir uzskatījušas par svarīgu informācijas nesēju, atšķirība ir tikai tajā, kādu skaidrojumu viņi tiem piedēvējuši:
Grieķiem bija izstrādāti īpaši rituāli, kas palīdzēja radīt un sapņot labus sapņus. Pamatā tas nozīmēja atteikšanos no gaļas, vīna un seksa. Aristotelis uzskatīja, ka sapņi ir nozīmīgas nākotnes vīzijas un tajos katrs cilvēks var atrast un uzzināt savu iespējamo likteni. Viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka sapņi brīdina par tuvojošos slimību, jo neapzinātais prāts uztver signālus, ko apziņa vēl neuztver.…
