Persijā un Ēģiptē vīns baudīts gan svētkos, gan reliģiskās ceremonijās, pirmās ziņas par vīnogulāju kultivēšanu ir četri tūkstoši gadu pirms Kristus dzimšanas. Senatnē bija zināms, ka vīnam ir medicīniskas īpašības, un daudzi to lietoja ūdens vietā. Grieķu un romiešu kultūrā vīna vārds ir tikpat svēts kā dievu vārdi.
Senajiem grieķiem vīna dievs Dionīss bijis tas, kurš vīnogulājus no Turcijas atveda uz Grieķiju. Mīti vēstī, ka Dionīss bija Zeva dēls, kas piedzimis divas reizes, otro reizi viņš piedzimis nedienišķas izcelsmes jaunavai, gluži kā Jēzus Kristus, un tika uzskatīts, ka Dionīsa dievišķā forma ir vīnogulāji un vīns ir Dionīsa asinis. Senajos grieķu un romiešu rituālos var rast saikni ar vēlāk radušos kristietību.
Vīns kristiešiem (Kristus asinis) svētajā vakarēdienā arī šodien ir tikpat aktuāls kā Senajā Romā. Senajā Ēģiptē par vīna dievu uzskatīja Ozīrisu.
Angļu pasaulē vīnogas izceļas ar to, ka tajās ir koncentrēts cukurs un sula, kam ir tendence dabiskā veidā izraudzīties par alkoholu, jo šim procesam nepieciešams raugs, tas atrodas vīnogu mizās. Brīnums ir tas, ka šāda sula, ielieta traukā, pati top par vīnu. Kas gan var būt labāks par to?
Garajā vīna vēsturē tikai nesen iemācījās vīnu uzturēt un uzglabāt. Civilizētā sabiedrībā vīna baudīšana un kultūra tiek uzskatīta par svarīgu dzīves sastāvdaļu.
Varam tikai iztēloties prieku, ko izjuta senais grieķis atklādams šo reibinošo un dievišķo dzērienu!
Vīni cits no cita atšķiras ar tūkstošiem nianšu. Vīna pazinējs zinās teikt, ka vīnu mēs dzeram netikai ar lūpām un mēli. “Mēs to dzeram arī ar acīm, priecājoties par tumši purpursarkano vai viegli sarkanbrūno krāsu. Mēs izjūtam vīna paskarbo, dažreiz augļiem līdzīgo smaržu buķeti, ļaujot tam brīdi dusēt uz mēles, izjūtot tā burvību.” Baudot vīnu, cilvēks psiholoģiski atslābinās, un viņa garastāvoklis uzlabojās. Vīna baudīšanā ir neatkārtojamas sajūtas.…