Šarlotes Bronte romāns „Pilsētiņa” tika publicēts 1853. gadā. Tikai daži gadi atšķir to no romāna „Džeina Eira” (1847. gads) – grāmatas, kas rakstnieces vārdu padarīja slavenu. Kā grāmatas „Džeina Eira” autore ieņēma vietu literatūras vēsturē, ieņemdama vietu līdzās tādiem tā laika slavenajiem romānistiem kā Čārlzs Dikenss, Viljams Tekkerejs, E. Gaskelam. Tie bija rakstnieki, kas lika daudziem saviem laikabiedriem aizdomāties par daudzu problēmu saknēm tajā gadsimtā. Viņi rakstīja par nopietnām lietām, par kārtu nevienlīdzību. Sociālās nevienlīdzības kritika reālisma žanra rakstnieku daiļradē apvienojas ar vērtību meklēšanu un apstiprināšanu. Kā galvenās vērtības tiek uzsvērtas strādīgums, tikumība, izturība un nelokāmība, bieži vien cenšoties to pierādīt un uzsvērt, parādot vidi, kur plaukst liekulība, naids, mantkāre. Šiem rakstniekiem pievilcīgs šķiet cilvēks, kas iepazinis nabadzību, rūgtumu, zaudējumu, izturējis pārbaudījumus un saglabājis savas labās īpašības. Ticība visu cilvēku vienlīdzībai, kas XIX gadsimtā ļoti izpaudās angļu romantistu Vordsvorda, Skota, Bairona un Šellija darbos, bija raksturīga arī demokrātiski noskaņotajiem rakstniekiem, kas iegāja literatūrā 1830. – 1840. gadu periodā – Gaskela, Dikensa, Tekereja un Bronte darbos. Cilvēku uzskati par īstenajām vērtībām ļoti ietekmējās no valstī valdošās situācijas. Lai arī šajā laikā daudz kas mainījās, joprojām bija svarīgs sabiedrības viedoklis, daudz ko noteica kārta. Šo situāciju rāda arī Bronte, aprakstot Džona Brettona kunga un Polīnas attiecības savā romānā „Pilsētiņa”– „Doktors Džons bija atkarīgs no sabiedrības; viņam nepietika ar savas sirds jūtām, viņš vēlējās, lai sabiedrība apbrīnotu viņa izvēli, citādi viņš neuzticējās savām jūtām. Savā valdniecē viņš vēlējās ieraudzīt visu to, ar ko daba bija bagātīgi apdāvinājusi Polīnu, visu, ko diktēja kaprīzā mode, pērk dāsnā bagātība un izveido smalka gaume; viņa dvēsele pieprasīja šos priekšnoteikumus un tikai ar šādiem noteikumiem padevās pilnībā...”, „Sastopot Polīnu tikpat jaunu, maigu un brīnišķīgu, bet vientuļu, kājām ejošo, nabadzīgās drēbēs, vienkāršu strādnieci vai kalpotāju, viņš, protams, uzskatītu viņu par piemīlīgu radījumu (..) , bet viņa nebūtu iekarojusi viņa sirdi, nekļūtu par viņa elku, viņš labprātīgi nenoliktu pie viņas kājām savu cieņu un lepnumu.”…
