Ievads
Latviešu valoda Latvijā ir valsts valoda. Tas nozīmē, ka latviešu valoda ir jāprot ikvienam Latvijas iedzīvotājam, kas vēlas dzīvot un strādāt šajā valstī.
Katrs cilvēks bez apzinātas piepūles apgūst dzimto jeb pirmo valodu (pirmā valoda tiek traktēta kā hronoloģisks jēdziens – tā it pirmā apgūtā valoda). Dažu cilvēku guvums ir divas dzimtās jeb pirmās valodas (piemēram, ja vecāki runā ar bērnu katrs savā valodā).
Liels daudzums cilvēku visā pasaulē apgūst vienu vai vairākas svešvalodas. Minoritāšu pārstāvjiem jāzina majoritātes valoda jeb otrā valoda. Pasaulē pieņemts izšķirt otrās valodas un svešvalodas apguvi.
Otrās valodas mācīšana atšķiras no svešvalodu mācīšanas. Svešvalodu mācīšana norit pašu zemē. Galvenās grūtības svešvalodu mācīšanā rada īstas valodas stimulācijas trūkums. Otrā valoda gandrīz vienmēr ir majoritātes valoda, kas jāprot minoritātei. Cilvēki, kas apgūst otro valodu, dzīvo apgūstamās valodas zemē.
Otrās valodas mācīšanās izvirzītajiem mērķiem jābūt pilnīgi citā līmenī nekā svešvalodu mācīšanā. Nepietiek tikai ar to, ka cilvēks izkopj labu izrunu, izveido pieklājīgu vārdu krājumu, apgūst biežāk lietotās gramatikas struktūras un iegūst zināšanas par šajā valodā sarakstīto literatūru, kā arī attiecīgo zemju kultūru, tas ir, iemācās to, kas, vispārīgi ņemot, būtu pilnīgi apmierinošs svešvalodas mācīšanās rezultāts.
Otrajā valodā cilvēkam jāprot iemantot zināšanas, iegūt izglītību, jābūt spējīgam konkurēt darba tirgū saskaņā ar saviem dotumiem, interesēm un centieniem, jāvar veidot un izkopt vispusīgas cilvēciskās attiecības, nodoties hobijam un dažādām nodarbēm brīvajā laikā, piedalīties sabiedrības dzīvē, ietekmēt sabiedrībā notiekošo un savu paša situāciju, īsi sakot – dzīvot savu dzīvi. Nav iespējams dzīvot kā minoritātes pārstāvim majoritātes sabiedrībā un saglabāt izvēles brīvību, labi nepārvaldot majoritātes valodu. Bērniem un jauniešiem tiek izvirzīta prasība apgūt otro valodu tādā līmenī, kas atbilstu pirmajai valodai.
Dinamiskā sabiedrībā ir nenovēršamas mācību satura izmaiņas. Vajadzība pēc jaunām zināšanām un iemaņām prasa arī jaunus mācīšanas paņēmienus un jaunu metožu izstrādi.
Līdz 20.gadsimta 70. gadiem valdīja uzskats, ka metožu un paņēmienu attīstības pamatā var būt viena zinātniska teorija, kura var sniegt atbildes un visiem ar skolēnu mācīšanu saistītajiem jautājumiem. Galvenais bija – izmantot “pareizajai” teorijai atbilstošas mācīšanas metodes. Skolēni tika novirzīti otrajā vietā.
20.gadsimta 70. gados pret valodas apguvi izveidojās cita attieksme. Galvenais uzsvars tika likts uz skolēna valodas veidošanās procesu, nevis uz skolotāja instrukcijām. Valodu apguves diskusijas kļuva sarežģītākas, izmainījās arī attieksme pret valodas mācīšanu. Šai laikā izveidojās komunikatīvā pieeja valodas mācīšanā. Tās mērķis ir komunikatīvo spēju (komunikatīvās kompetences) attīstīšana. Mācību mērķis nav vis iemācīt skolēniem apgūstamo valodu visos iespējamos aspektos, bet gan attīstīt spēju efektīvi sazināties atbilstoši reālajām valodas situācijām. Tas nozīmē, ka, plānojot un izstrādājot valodas kursus vai atsevišķas nodarbības, galvenā uzmanība jāpievērš skolēnu valodas vajadzībām.
Latviešu valodas kā otrās valodas mācību programma veidota pēc tematiskā principa, izvēloties tādas tēmas, kas atbilst noteikta vecumposma bērnu dzīves pieredzei. Darbs ar tēmām dod skolēniem iespēju strādāt ar tādu vielu, kas viņus patiesi interesē, kā arī piešķir viņiem zināmu patstāvību un neatkarību mācību darbā. Tas ļauj skolotājam vieglāk organizēt dažāda līmeņa uzdevumus atbilstoši skolēnu vajadzībām un iemaņām, kā arī viņu interesēm. Ja skolēni ir akīvi iesaistīti reālu uzdevumu risināšanā, viņiem pastāvīgi jālieto valoda, kas palīdz to attīstīt un apgūt. Strādājot ar tēmām, jāņem vērā vide, kurā valodu lieto. Tas veicina jaunu vārdu un valodas funkciju apguvi.
Tāpēc arī par kvalifikācijas darba tēmu tika izvēlēta “Sarunvalodas tēmas “Mani draugi – dzīvnieki” apguve mazākumtautību skolas 6. klasē”.
Pētījuma objekts : mācību procesa izpēte un organizēšana.
Pētījuma priekšmets : sarunvalodas tēmas “Mani draugi – dzīvnieki” apguve ar kooperatīvo un heiristisko metodi.
Kvalifikācijas darba mērķis: izstrādāt un teorētiski pamatot uzdevumu kompleksu sarunvalodas tēmas “Mani draugi – dzīvnieki” apguvei mazākumtautību skolas 6. klasē.
Kvalifikācijas darba uzdevumi:
1) iepazīt dažādas teorētiskās pieejas mācību procesa struktūras izveidei latviešu valodas kā otrās valodas mācīšanā;
2) analizēt klausīšanās, lasīšanas, runāšanas un rakstīšanas prasmju attīstīšanas vietu un nozīmi latviešu valodas kā otrās valodas apguves procesā;
3) izveidot un aprobēt nodarbības modeli par tēmu “Mani draugi – dzīvnieki” (pēc A. Sakses grāmatas “Čitas burtnīca” fragmenta) mazākumtautību skolas 6. klasē, izmantojot kooperatīvo un heiristisko mācību metodi.
Hipotēze : komunikatīvā pieeja, kombinētās stundas organizatoriskā struktūra,
kooperatīvā un heiristiskā mācību metode ir visefektīvākās sarunvalodas tēmu apguvē, mācoties otro valodu.
Pedagoģiskā pētījuma metodes: darbs ar izziņas avotiem (literatūru), novērošana un pašnovērtēšana.
Rakstot kvalifikācijas darbu, tika pētīti šādi izziņs avoti: mācību līdzekļu komplekts “Latviešu valoda 6. klasei mazākumtautību skolā” (eksperimentālā mācību grāmata, darba burtnīca, skolotāju grāmata), “LAT 2 metodikas rokasgrāmata”, “Mūsdienu metodikas rokasgrāmata skolotājiem”, grāmata “Mācīsimies sadarbojoties”.
Darbs aprobēts, strādājot par latviešu valodas kā otrās valodas skolotāju. Kvalifikācijas darbs sastāv no divām daļām (teorētiskās un eksperimentālās), tēzēm un pielikuma. Teorētiskajā daļā tiek analizētas dažādas pieejas mācību procesa struktūras izveidei latviešu valodas kā otrās valodas mācīšanā; pamatota komunikatīvās pieejas, kombinētās stundas struktūras, kooperatīvās un heiristiskās mācību metodes produktivitāte otrās valodas apguvē, saziņas prasmju (klausīšanās, runas, lasīšanas un rakstīšanas) attīstīšanas vieta un nozīme sarunvalodas tēmas “Mani draugi – dzīvnieki” apguvē mazākumtautību skolas 6. klasē; tiek motivēts iespējamo uzdevumu un uzskates līdzekļu lietojums.
Eksperimentālā daļa sastāv no divu stundu konspektiem, kuri atspoguļo dažādas pieejas otrās valodas mācīšanā : pirmajā stundā tiek izmantota kooperatīvā, otrajā stundā – heiristiskā metode. Abās stundās sarunvalodas tēma “Mani draugi – dzīvnieki” (pēc A. Sakses grāmatas “Čitas burtnīca” fragmenta) tiek mācīta komunikatīvi, stundas tiek veidotas pēc kombinētās stundas tipa.
…
