Cilvēka dzīve nav iedomājama bez saskarsmes ar citiem cilvēkiem, ārējo pasauli. Cilvēkam jājūt saikne ar ārpasauli, lai tas spētu pilnvērtīgi funkcionēt, pilnveidot sevi un savu iekšējo, kā arī ārējo pasauli.
A.Diprē saskarsmi sauc par „simpātiju jūtām”, E.Fromms to uztver kā „vajadzību pēc cilvēciskiem sakariem”, bet E.Berns saskarsmē saskata „vajadzību pēc glāstiem”.
Saskarsme ir cilvēka sociālās dabas izpausme un realizācija. Socioloģiskā pieeja traktē saskarsmi kā vienu no cilvēka pastāvīgām darbības formām ar specifiskiem mērķiem. Saskarsmes procesā notiek cilvēku mijiedarbība un nodibinās cilvēciskie sakari.
Sociālpsiholoģiskā pieeja saskarsmi uztver kā tiešu vai netiešu kontaktēšanās procesu, kura mērķis ir ietekmēt partnera uzvedību, emocijas, dispozīcijas, aktivitātes pakāpi un darbību.1
Uz saskarsmes pamata realizējas cilvēku attiecības. Saskarsmē veidojas attiecību sistēma, kuru nodrošina trīs puses:
• komunikatīvā nodrošina informācijas nodošanu no cilvēka cilvēkam ar dažādu zīmju sistēmas palīdzību: valoda, zīmes u.c.;
• perceptīvā saskarsmes puse nodrošina cilvēkam citu cilvēku izzināšanu un novērtēšanu, uztverot viņu ārējās pazīmes un salīdzinot tās ar personības iekšējo saturu un uzvedību;
• interaktīvā puse izpaužas cilvēku kopdarbības rezultātā; tā apvieno grupas. …