Saskarsmes nozīme katra cilvēka dzīvē ir nozīmīga, bet kādai tai ir nozīme mākslinieka daiļrades procesā ? Un aktieris, kā spēj izdzīvot lomas, kā darba kolēģi spēj palīdzēt, kādas attiecības ir aktierim teātrī. To visu mēģināšu apskatīt šajā darbā un izvēlējos trīs pazīstamākos aktierus – Viju Artmani, Edgaru Liepiņu un Eduardu Pāvulu.
Vija Artmane
Pati aktrise saka, ka nepieder pie tiem cilvēkiem, kuri varētu teikt, ka par aktieriem vēlējušies kļūt kopš bērnības. Tomēr laikam nosliece uz teātri meklējama jau tālā pagātnē. Skolas pašdarbībā viņa neesot piedalījusies, lai gan literatūras skolotāja vēlējusies, lai sarīkojumos Vija nolasītu dzejoļus – un to viņa darīja nelabprāt, kautrējās, jo šķita, ka dzejoļi jālasa katram pašam nevis jāklausās citu priekšnesumā. Toreiz, vidusskolas gados vairāk tiekusies uz tiesību zinātnēm, gribējusi kļūt par advokāti. Pusaudzes gados bieži gājusi uz teātri, taču nekad nedomāja, ka Ž.Katlaps būs viņas partneris filmā un ka E.Smiļģis – audzinātājs, inscenētājs. Bet viss noticis samērā vienkārši – klases biedri atnesuši uz skolu laikraksta izgriezumu, kurā bija teikts, ka Dailes teātris uzņem savā studijā vidusskolu pēdējo klašu audzēkņus. Zinot Vijas aizraušanos ar dzeju un teātra izrādēm, viņi nolēmuši, ka paziņojums viņu ieinteresēšot. Lai gan pati Vija pret šo paziņojumu attiekusies diezgan vēsi, tomēr izaicinājums lika izmēģināt spēkus, un viņu pieņēma ! Pati neizprotot, kāpēc, jo sevi uzskatīja par glītu, biklu meiteni, kura praktiski neko nezināja par cilvēka iekšējo pasauli, par jūtu dzīves diapazonu. Studijā viņa bija visjaunākā, un Vija ļoti centās…
Aktieris M.Ozoliņš raksturo aktrisi šādi : „ Topošā aktrise bieži raizējās par savu darbu studijā, pret to viņas attieksme bija visai kritiska. Viņa neko negribēja darīt pavirši, tikai lai atrādītu. Viņa vēlējās strādāt iespējami patstāvīgi un bieži vairījās prasīt padomu. Viņa pati zināja, ko grib un kā grib, uzskatīja, ka pašai ar visu jātiek galā.”
…
