Saskarsmes psiholoģija

Mēs no rīta ierodamies universitātē uz pirmo lekciju. Ejot uz auditoriju, gaitenī sasveicinā-mies ar pasniedzējiem, saviem paziņām. Ienācot auditorijā, mūsu kursabiedriem sakām: “Lab-rīt!” Mēs sarokojamies ar draugiem, apsēžamies savā solā, apjautājamies savam solabiedram, kā viņš jūtas, ko viņš ipriekšējā vakarā darījis. Varbūt, ka mums izraisās īsa diskusija par kādu red-zētu TV pārraidi vai mājas uzdevumu. Auditorijā ienāk pasniedzējs, un sākas lekcija. Ir notikusi saskarsme.
Vācu filosofs Karls Jaspers (1883 – 1969) apgalvoja, ka saskarsme ir cilvēku esamības īstenais veids. Kā tas jāsaprot?
Dzīve ir nepārtraukts saskarsmes process. Cilvēks dzīvo cilvēkos: mācās, strādā, atpūšas un nepārtraukti kontaktējas ar citiem. Cilvēki nevar “nepieskarties” viens otram gan tiešā, gan pār-nestā nozīmē, jo saskarsmē civēki apmierina savas sociālās vajadzības, tajā skaitā, arī vien-kārši vajadzību pēc otra cilvēka. Ir taču situācijas dzīvē, kad mūs neinteresē lietišķi darījumi, bet mēs gribam vienkārši ar kādu – visbiežāk tie ir tuvinieki un draugi – pabūt kopā. Amerikāņu psi-hologs Ēriks Berne (1902 – 1970) sakarsmi nosauc par alkām (valadzību) pēc glāstiem. Glāsti ir jebkura rīcība, “kas nozīmē otra cilvēka klātbūtnes atzīšanu”. Glāsti ir fizisks pieskāriens vai simboliska atzinība: skatiens, vārds, smaids, žests.…