Literatūras pētnieks Renē Žirārs sniedz mums lielisku skaidrojumu jautājumos, kas saistīti ar ļaunumu un Sātana konceptu. Viss Renē Žirāra teorijas pamatā ir iekāre, jeb vēlmes, kas noved pie, kā to dēvē Žirārs, “skandāla”. Skandāls kļūst tik saspringts, ka tā atrisināšanai ir nepieciešams “grēkāzis”. Šis grēkāzis ļauj cilvēkiem “izlaist tvaiku” un uz kādu brīdi skandāls ir škietami atrisināts.
Dekaloga desmitais bauslis mums deklarē: “Tev nebūs iekārot sava tuvākā namu. Tev nebūs
iekārot sava tuvākā sievu, nedz viņa kalpu, nedz viņa kalponi, nedz viņa vērsi, nedz viņa ēzeli, nedz ko citu, kas tavam tuvākajam pieder. (2. Mozus 20:17)” Bauslis runā par iekāri, jeb precīzāk par to, ka mēs nedrīkstam iekārot to, kas pieder kādam citam, jo tieši šī iekāre izraisa sāncensību, kas noved pie skandāla.
Žirārs apgalvo, ka mēs pieņemam, ka mūsu vēlmes ir atkarīgas no mums pašiem, taču
patiesībā tās ir atkarīgas no kā cita, no tā, kas mūsu iekāres objektam piešķir nozīmi. Lai saglabātu mieru starp cilvēkiem ir nepieciešams saprast aizliegumus tieši šajā aspektā, ka mūsu tuvākais ir mūsu iekāres modelis. To Žirārs dēvē par mimētisko iekāri.
Mimētiskā iekāre noved līdz tam, ko Žirārs dēvē par skandālu. Skandālā ir iesaistītas divas
puses, kas konfliktē viena ar otru. Autors apgalvo, ka apzināti vai neapzināti mēs piesliecamies kādai no šīm pusēm kas mūs ietekmē. Šādas kaitīgās ietekmes viens no piemēriem ir Pēteris. Tiklīdz apustulis ir pret Jēzu naidīgi noskaņotā bara vidū viņš ir bezspēcīgs un sāk imitēt baru noliedzot to, ka pazīst Jēzu.10
Tieši ar skandāla palīdzību Sātans ir “šīs pasaules princis”. “Bet viņš atgriezdamies sacīja uz Pēteri: “Atkāpies no manis, “Sātan, tu man esi par apgrēcību. Jo tu nedomā kas Dievam, bet kas cilvēkam patīk.” (Mateja 16:23)” Pēteris ir tas, kam tiek izteikts rājiens tad, kad viņš runā
noliedzoši par krusta nāves pareģojumu. [...] Īsumā Pēteris piedāvā Jēzum sevi par viņa vēlmju modeli. Ja Jēzus novērstos no sava Tēva, lai sekotu Pēterim viņi abi iekļūtu mimētiskajā sancensībā.…
