Latvija ir parlamentāra republika. Satversme paredz dominējošu Saeimu un relatīvi vāju, vispirms ar reprezentatīvām funkcijām apveltītu Valsts prezidenta institūciju. Pēdējos gados ir pieaugušas sabiedrības šaubas par šādas sistēmas spējām nodrošināt politiķu atbildīgumu. Tāpēc dažas politiskās partijas piedāvā mainīt Saeimas ievēlēšanas kārtību un ieviest visas tautas vēlētu prezidenta institūciju nolūkā palielināt politiķu atbildīgumu sabiedrības priekšā. Taču šie priekšlikumi ir visai neskaidri formulēti un tie nepiedāvā seku analīzi. Vai šie priekšlikumi attaisnos uz tiem liktās cerības un kādas ir šo reformu iespējamās blakusparādības?
Viens no demokrātijas pamatprincipiem ir tautas suverēnās varas deleģēšana tautas pārstāvjiem, kuri pieņem lēmumus suverēna vārdā. Šādā sistēmā ārkārtīgi lielu nozīmi iegūst tautas un tās pārstāvju savstarpējā uzticēšanās un funkciju dalījuma respektēšana – suverēns ir gatavs cikliski izraudzīties savus pārstāvjus un arī respektēt šo izvēli, bet suverēna pārstāvji ir gatavi strādāt tā labā un uzņemties atbildību par savu veikumu. Ir pieņemts uzskatīt, ka augsta politiķu atbildīguma pakāpe ir labas pārvaldības iezīme, kas būtiski atvieglina politiskās sistēmas funkcionēšanu un paver plašākas iespējas tautas attīstībai.
Latvijā pastāv visai skaidrs mehānisms politiskās atbildības īstenošanai. Pilsoņi ievēl tikai Saeimu, kas ir atbildīga vēlētāju priekšā par savu darbību. Visas pārējās institūcijas un amatpersonas (izņemot pašvaldības) ir tieši vai netieši atbildīgas Saeimai. Arī Valsts prezidents ir Saeimas izraudzīts, un šī institūcija ir apveltīta galvenokārt ar reprezentatīvām funkcijām.
Daudzi pētījumi par politiskajiem procesiem Latvijā tieši vai netieši norāda uz fundamentālu valsts politiskās dzīves problēmu – politiskās atbildības principa nepilnvērtīgu īstenošanu. Sabiedriskās domas pētījumi pēdējo piecu gadu laikā rāda, ka aptuveni 80% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka politiķi nedarbojas tautas interesēs un ka sabiedrība nav spējīga ietekmēt politiķu darbību.
Zīmīgi, ka arī paši politiķi ir līdzīgās domās. Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta 2000.gada septembrī veiktā Saeimas deputātu aptauja liecina, ka turpat 60% respondentu atzīst, ka politiķi ļoti maz ņem vērā sabiedrības intereses. Vairāk nekā 90% respondentu atzīst, ka sabiedrībai ir niecīgas iespējas ietekmēt nozīmīgu lēmumu pieņemšanu. Šie skaitļi uzskatāmi demonstrē, kāpēc zināmos sabiedrības segmentos politiskās atbildības jēdziens kļuvis par sinonīmu politiķu bezatbildībai.
Lai radītu zināmu pretsparu Saeimas dominēšanai un nodrošinātu lielāku politisko atbildīgumu, jau deviņdesmito gadu vidū atsevišķas politiskās partijas formulēja priekšlikumus izmainīt Saeimas ievēlēšanas kārtību, pārejot uz jaukto vai pat mažoritāro vēlēšanu sistēmu, un ieviest visas tautas vēlēta Valsts prezidenta institūciju. Tie gūst plašu sabiedrības atbalstu. 2000.gada vasarā veiktā sabiedriskās domas aptauja rāda, ka 63% respondentu atbalsta visas tautas vēlēta prezidenta institūciju, bet 51% atbalsta pašreizējās vēlēšanu sistēmas maiņu.
2001.gadā šie priekšlikumi ir konkretizēti un ietverti Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas darba grupas izstrādātajos Satversmes grozījumos. Dokumenta autori pārmaiņu nepieciešamību pamato lakoniski – Satversme ir pārāk īsa un novecojusi1. Reizumis sastopamas atsauces uz tautas pausto gribu pēc atsevišķiem konstitucionāliem grozījumiem, tomēr retoriskie argumenti dominē pār racionālajiem2.
Tas nozīmē, ka tik nopietns process kā valsts pamatlikuma reformēšana tiek uzsākts bez precīza priekšstata par pārveidojumu saturu, virzienu un secību. Turklāt minētā sociāldemokrātu iniciatīva nepiedāvā iespējamo seku analīzi.
Šis pētījums aplūkos divu principiālu jauninājumu – tieši ievēlēta Valsts prezidenta institūcijas un Saeimas vēlēšanu sistēmas maiņas – ieviešanas sekas un piemērotību Latvijas sociāli politiskajiem apstākļiem, formulējot arī konkrētas rekomendācijas turpmākai rīcībai.
1922.gadā pieņemtā Satversme nosaka, ka Latvijas Republika ir parlamentāra valsts. Tā paredz relatīvi vāju Valsts prezidenta institūciju, kas apveltīta vispirms ar reprezentatīvām funkcijām. Kaut gan prezidentam ir dotas arī tiesības iesniegt likumprojektus Saeimā, sasaukt Ministru Kabineta sēdes un atdot likumus Saeimai otrreizējai caurlūkošanai, jākonstatē, ka gan starpkaru periodā, gan pēc neatkarības atjaunošanas šīs pilnvaras ir visai maz izmantotas.
Neraugoties uz šo pasivitātes tradīciju, pēdējo 5-7 gadu laikā arvien biežāk un noteiktāk tiek izvirzīti priekšlikumi mainīt Valsts prezidenta izraudzīšanas kārtību, piedāvājot ieviest visas tautas vēlētu valsts galvu. Līdztekus tam tiek plānots arī paplašināt Valsts prezidenta veicamo pienākumu apjomu.
Par šo priekšlikumu iniciatori uzskatāma Latvijas Zemnieku savienība, kas jau 1993.gada vēlēšanās pieteica nepieciešamību pēc visas tautas vēlēta prezidenta. Jāatzīmē, ka nedz 1995.gadā, nedz 1998.gadā LZS nespēja konkretizēt šo priekšlikumu. Šādos apstākļos reformu iniciatīvu pārņēma Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija, kuras priekšsēdētājs Juris Bojārs sadarbībā ar vairākiem tiesību zinātņu speciālistiem izstrādāja detalizētus Satversmes grozījumus. Šis dokuments, kas gan vairāk atgādina pilnīgi jaunu valsts pamatlikumu, visai konkrēti apraksta gan Valsts prezidenta izraudzīšanu tiešās vēlēšanās, gan arī šīs institūcijas funkcijas.…
