Saule latviešu folklorā, mitoloģijā, astronomijā

3. Saule latviešu folklorā

Debesis mēs redzam divējādas – dienas un nakts debesis. Nakts debesis labāk patika lopkopjiem, jo pa nakti viņi varēja pārdzīt lopus no vienām ganībām uz otrām. Jo naktī nav karsts un sutīgs un lopi tad nepiekūst. bet dienas debesis labāk patika zemniekiem, kas audzē labību. jo saulē labība labāk aug. Tāpēc Āzijas iedzīvotāji kādreiz Sauli uzskatīja par tēvu, jo Saule ir barga un karsta, un tas atspoguļojas arī tautu dievu vārdos, grieķiem – Hēlijus, romiešiem – Sol. Bet Mēnesi par vecmāmuļu, jo tas ir maigs un saudzīgs pret visu. Tas ir izskaidrojams ar to, ka romiešiem ir citi ģeogrāfiskie platuma grādi salīdzinot ar Latviju. Pie mums sauli nevar nosaukt par bargu, jo Saule ir maiga un mīļa, kā māte. Latviešu dainās nereti Saule salīdzināta ar māti:

Saulīt’, mana māmulīte,
Abas viena labumiņu:
Saulīt’ mana sildītāja,
Māmuliņ’ mana žēlotāja.
[3;69]
Šeit Saule ir sildītāja, māte žēlotāja, bet ir arī dainas, kur Saule uzņemas šīs abas funkcijas.

Lec, Saulīte, rītā agri
Noej laiku vakarā:
No rītiņa sildīdama,
Vakarā žēlodama.
[3;69]

Otrajā papildinātajā izdevumā ”Latviešu tautas dzīvesziņa” nereti ir arī izteiktas šaubas par to, vai Saule vispār uzlūkojama par dievību, jo neesot tādu dainu, kurās būtu runāts par Saules pielūgšanu. No tā arī varam secināt, ka Saule mūsu dainās ir tikai debess spīdekļa personifikācija.
Tomēr ir daudz dainu, kur Saule ir minēta kopā ar dievībām.

…