Saule latviešu folklorā

Debesis mēs redzam divējādas – dienas un nakts debesis. Nakts debesis labāk patika lopkopjiem, jo pa nakti viņi varēja pārdzīt lopus no vienām ganībām uz otrām. Jo naktī nav karsts un sutīgs un lopi tad nepiekūst. bet dienas debesis labāk patika zemniekiem, kas audzē labību. jo saulē labība labāk aug. Tāpēc
D – amerikāņu un Āzijas tautas kādreiz Sauli uzskatīja tēvu, jo Saule ir barga un karsta, un tas atspoguļojas arī tautu dievu vārdos, grieķiem – Hēlijus, romiešiem – Sol. Bet Mēnesi par vecmāmuļu, jo Mēnesis maigs un saudzīgs pret visu. Bet tas viss ir izskaidrojams ar to, ka viņiem ir citi ģeogrāfiskie platuma grādi. Pie mums sauli nevar nosaukt par bargu, jo Saule ir maiga un mīļa, kā māte. Latviešu dainās nereti Saule nolikta līdzās mātei:

Saulīt’, mana māmulīte,
Abas viena labumiņu:
Saulīt’ mana sildītāja,
Māmuliņ’ mana žēlotāja.…