Milzīgs daudzums Saules gaismas krīt uz Zemi dienas laikā, un tas tiek vai nu absorbēts, vai nu atstarots atpakaļ Kosmosā. Dzīvās būtnes izmanto tikai niecīgu tās daļu dzīvības procesos un fotosintēzei. Saules enerģijas daudzums, kas sasniedz Zemes virsmu ir apmēram 100000 teravatu [1 teravats (TW) = 1000000000000 vati (W)]. Tā kā pasaules pieprasījums pēc enerģijas ir 10 TW, tad ir skaidrs, ka atjaunojošās enerģijas izmantošanas iespējas ir milzīgas. Lielākā daļa izmantotās Saules enerģijas tiek patērēta zemes atmosfēras sasildīšanai (50%), apgaismošanai (30%) un zemes materiālo plūsmu virzīšanai (20%). Tomēr šie bezgalīgie enerģijas resursi ir nevienmērīgi sadalīti un nepastāvīgi. Apgabali, kas atrodas tuvu ekvatoram, saņem daudzreiz vairāk Saules gaismas nekā lielo ģeogrāfiskā platuma grādu apgabali, turklāt pāri ejošie mākoņi var absorbēt vai izklīdināt enerģiju, pirms tā sasniedz Zemes virsmu. Šī iemesla dēļ Saules enerģijas lielākā praktiskā izmantošana notiek apgabalos, kurus visvairāk apspīd Saules gaisma.
Saules enerģija ir pilnīgi tīra, tā nepiesārņo apkārtējo vidi, taču tās izmantošana sagādā ne mazums tehnisku grūtību. Saules starojums diennakts laikā mainās, kā arī tas mainās līdz ar gadalaikiem. Šīs izstarojuma izmaiņas jāņem vērā, būvējot no Saules iegūtās siltumenerģijas akumulēšanai tehniski sarežģītās iekārtas vai kombinētās enerģētiskās iekārtas enerģētisko resursu uzkrāšanai un uzglabāšanai.
…