Latvijas vēsturē XII gs. beigas un XIII gs ir vācu krustnešu agresijas un mūsu tautas senču – senlatviešu – varonīgo cīņu laikmets. Šie vēsturiskie notikumi nebija lokāla, izolēta un tikai Austrumbaltijai raksturīga parādība, bet bija saisti ar visas Rietumeiropas agresiju austrumu virzienā, kas sākās jau XI gs. Tās cēloņi meklējami saimnieciskos, demogrāfiskos, politiskos un ideoloģiskos procesos, kas bija vērojami Rietumeiropā attīstītajos viduslaikos (XI – XV gs.). Austrumu ekspansijā piedalījās visdažādāko sociālo kārtu un grupu pārstāvji – bruņniecība, garīdzniecība, pētnieki, tirgotāji un zemnieki. Visspilgtāk rietumeiropiešu “spiešanās uz austrumiem” izpaudās krusta karu veidā. Krusta karu galvenā organizētāja un garīgā iedvesmotāja bija Romas katoļu baznīca, bet dzīvē tos realizēja visdažādākās Eiropas laicīgās un garīgās varas. Krusta karu gaitā XII gs. parādījās jaunas militāri politiskas un vienlaicīgi garīgas organizācijas – t.s. garīgo bruņinieku ordeņi.
Zobenbrāļu ordeņa
inkorporācija Vācu ordenī
Zobenbrāļu ordenis bija dibināts 1202.g. Zobenbrāļi kopā ar Livonijas bīskapiem pakļāva lībiešu, latgaļu un igauņu apdzīvotās zemes. Zobenbrāļu stāvoklis bija visai nedroša. Kurši un zemgaļi jebkurā mirklī varēja uzsākt pret ordeni karu, bet Igaunijas un Sāmsalas igauņi gaidīja izdevīgu mirkli, lai nokratītu vācu virskundzību. Naidīgas attiecības saglabājās ar Novgorodas - Pleskavas krievu zemēm un Dāniju, taču vislielākās briesmas zobenbrāļiem sagādāja postošie lietuviešu sirojumi.
Vēstures avoti liecina, ka jau 1231.g. Zobenbrāļu ordeņa trešais mestrs Folkvīvs sāka meklēt iespēju apvienoties ar Eiropā ietekmīgāko Vācu ordeni, taču, Vācu ordeņa virsmestrs sūta no Prūsijas divus bruņiniekus, ievāktu ziņas par Zobenbrāļu ordeni. Atsauksmes par to ir tik sliktas, uz apvienošanos maz izredžu.
1235.g. un 1236.g. mestrs Folkvīns organizēja lielus iebrukumus Lietuvā, taču šis karagājiens zobenbrāļiem beidzās ar kauju pie Saules. …
