zvēle par labu Salvadora Dalī personības un daiļrades psiholoģisko aspektu pētīšanai nebija nejauša. Pirms pāris gadiem manā grāmatu plauktā parādījās viņa darbs «Ģēnija dienasgrāmata», kuru izlasīju ar izbrīnu par šī leģendārā cilvēka domāšanu. Viņu var nosaukt par jocīgu, pat traku, bet šī robeža starp ģenialitāti un vājprātību ir tik smalka, ka katrs ērtībai Salvadoru Dalī nostāda vienā no pusēm. Man šķiet, lai kļūtu par ģēniju ir jābūt kaut nedaudz neprātīgam. Tāpēc šis referāts būs par traku ģēniju – slavenāko un skandalozāko 20.gadsimta sirreālistu.
Dalī ticēja, ka viņa vārds Salvadors, kas tulkojumā no spāņu valodas nozīmē "glābējs", liecina to, ka viņa misija ir glābt patieso glezniecības mākslu. Dalī uzskatīja, ka 20. gadsimta avangardiskā māksla nekad un nemūžam nevar pārspēt Vermēra un Rafaela virtuozitāti, bet tiem, kuri uzskatīja, ka atklājuši ko ģeniālu avangardā, Dalī novēlēja tā arī palikt "savā svētlaimīgajā idiotismā".…