1. Lobēšanas nozīme
Lobēšana ir ilgtermiņa process, kura mērķis ir ietekmēt publisko lēmumu pieņemšanu [3]. Mēdz apgalvot, ka lobēšana nav adekvāts apzīmējums tam darbam, ko vairums cilvēku dara šajā nozarē, ja ar lobēšanu galvenokārt saprot kāda viedokļa tiešu aizstāvību sabiedriskajā politikā. Lobētāji vai, precīzāk, politikas konsultanti paši neveic attiecīga viedokļa aizstāvību, bet palīdz to izdarīt saviem klientiem. Lobēšanas mērķis ir panākt labvēlīgas likumdošanas pieņemšanu vai konkrētas izmaiņas normatīvajos aktos, un to varētu uzskatīt par politisko mārketingu [3].
Lobēšana ir politiskās informācijas vadīšana. Lobistam ir jāatbild par saviem vārdiem. Ikviens zina, ka, ja kādreiz lobists būs izplatījis nepatiesību, tad viņam nekad arī vairs neviens neuzticēsies. Komunikācija, iegūstot un izplatot informāciju, ir lobēšanas neatņemama un, iespējams, pati nozīmīgākā sastāvdaļa. Kā B.C. Wolpe un B.J. Levine savā grāmatā „Lobbying Congress” atzīmē, tad „ informācija ir vara. Patiesai informācijai piemīt vislielākā vara” [2., 13.lpp].
Vairāk nekā divus gadsimtus ilgajā lobisma pastāvēšanas laikā biznesa vidē attīstījušies trīs galvenie veidi, kā tiek ietekmētas varas struktūras:
ilgstošs un pacietīgs darbs ar izpildvaru un lēmumu pieņēmējiem, paužot savas intereses: semināri, tikšanās, prezentācijas, konferences, sabiedrisko attiecību kampaņas medijos;
veiksmīgāko uzņēmēju iesaistīšanās varas struktūrās, biznesa sabiedrības piedalīšanās institūciju formēšanā: ietekme uz personāla veidošanu, vēlēšanu kampaņu finansēšana, apmācība;
ierēdņu uzpirkšana.
Divi pirmie veidi ir pilnīgi likumīgi, bet Latvijas sabiedrībā joprojām bieži vien lobisms tiek saistīts ar trešo, pretlikumīgo veidu - korupciju. Iespējams, ka kukuļošana sniedz lielāku pārliecību par izdošanos. Lobētajiem mēdz būt klienti, kas par ētisku un atklātu lobēšanu vispār nav dzirdējuši. Tāpēc ir paredzēts, ka lobisma statuss tiks noteikts, izstrādājot korupcijas novēršanas valsts stratēģiju.
…
