Selekcijas vēsture

Selekcija – jaunu, cilvēkiem vajadzīgu organismu formu iegūšanas un esošo formu saimniecisko īpašību uzlabošanas pasākumu komplekss. Selekcijas teorētiskais pamats ir ģenētika. Galvenās metodes ir izlase, pāru atlase, krustošana, poliploidizācija, tīraudzēšana, mutaģenēze, gēnu inženierija. Selekcijas uzdevums ir augstražīgu, produktīvu, intensīvajai un industriālajai ražošanas tehnoloģijai piemērotu šķirņu un hibrīdu izveidošana, to produktīvās kvalitātes uzlabošana. Augu un dzīvnieku selekcija attīstījusies reizē ar zemkopību un lopkopību. Sākumā tika atlasītas cilvēku vajadzībām labāk piemērotās formas (primitīvā selekcija). Tādējādi no savvaļas augiem izveidojās kultūraugi, no savvaļas dzīvniekiem – mājdzīvnieki. Pakāpeniski selekcija kļuva mērķtiecīgāka. Cilvēki sāka lietot izlasi (tās nozīme dzīvniekkopībā minēta jau sengrieķu zinātnieka Aristoteļa un Senās Romas zinātnieka Plīnija Vecākā darbos), saimnieciski nozīmīgu formu pavairošanai, nepiemērotu formu brāķēšanai (tautas selekcija). Tika izveidotas tautas selekcijas jeb vietējās šķirnes. Tās bija vērtīgs izejmateriāls tālākajā selekcijas darbā. …