Cilvēks dzīvo zīmju pasaulē, izmanto zīmes un noteiktās situācijās arī pats ir zīme. Lai noteiktu vai cilvēks mums ir vai nav pazīstams, mēs to raksturojam izmantojot dažādas ārējas pazīmes, tas ir, cilvēka gaita, auguma īpatnības, balss tembrs, matu sakārtojums, to visu saliekot kopā veidojas nepilnīgs to pazīmju kopums, pēc kuriem mēs uzreiz varam identificēt mums labi zināmu cilvēku starp visiem citiem.
Zinātni, kas nodarbojas ar zīmju, zīmju sistēmu un uz to pamata radīto valodu izpēti sauc par semiotiku. Semiotika pēta arī dažādas kultūras parādības, piemēram, kino, teātri, glezniecību, arhitektūru u.tml.
Zīme ir svarīgs kultūras līdzeklis, jo ar tās palīdzību tiek fiksēta un vērtēta jebkura informācija. Zīme analogi aizvieto citu objektu - parādību, īpašību, priekšmetu, jēdzienu, darbību. Zīmes parasti ir cieši vienotas ar kultūras atsevišķiem segmentiem – subkultūrām. Piemēram, īpašs zīmju lietojums bieži ir raksturīgs t.s. jaunatnes kultūrā, cietumos, noteiktā profesionālajā vidē, radot argo, žargonus un slengus. Viens no semiotikas virzieniem ir kultūras semiotika, kas kultūru traktē kā semiotisko fenomenu - zīmju sistēmu un tekstu kopumu. Pētot kultūru, uzmanības lokā ir sabiedrībā izmantotās zīmju sistēmas gan verbālajā, gan neverbālajā komunikācijā. Semiotiskajā kultūrā ietilpst visu zīmju komplekss (verbālais, žestu, ikoniskais, tēlainais, formalizējošais) un visi attiecīgajā kultūrā sagatavotie teksti. Semiotiskajā kultūrā ietilpst arī visi procesi, kas saistīti ar zīmju darbību, proti, kultūras tekstu interpretācija, kultūras informācijas translācija, socializācijas un komunikācijas semiotiskie aspekti.
Ar kultūru visciešāk ir saistīta pragmatika - semiotikas nozare, kas pētī zīmju un to izmantotāju savstarpējās attiecības – komunikācija, saskarsme, saprašanās, utt. Pragmatika nosaka zīmju praktisko pielietojumu un tajā ietilpst to derīguma novērtēšana. …
