Pastāvīgas cilvēku apmetnes šeit bijušas jau neolītā. Divupi jeb Mezopotāmiju, kā to nosaukuši grieķi, pasaules kultūras vēsturē varam uzskatīt par sava veida šūpuli – civilizācijas, pirmo valstisko veidojumu un rakstības šūpuli. Šo reģionu veido „Auglīgā pusloka” ieleja starp Tigras un Eifratas upēm tagadējā Irākas teritorijā, no kurienes tālāk izplatījušās pirmās labības kultūras. Labības graudzāļu šķirnes šeit auga savvaļā, un, domājams, Divupē cilvēki pirmoreiz mācījušies graudus ne tikai novākt un apēst, bet arī audzēt un uzglabāt. Būtībā tā ir veca, aizsērējusi jūras gultne, ko auglīgu padarījusi dūņu nosēdumi un upju sanesas. Tā teiksmaino auglību šodien glabā vairs tikai Bībeles leģendas par zemes paradīzi, jo civilizācijas alkatība iznīcinājusi paaudžu celtās un uzturētās irigācijas sistēmas, pārvēršot zemi neauglīgā tuksnesī. Bet seno civilizāciju iedzīvotāji no saviem laukiem kādreiz esot novākuši pat trīs ražas gadā! Pēc pētnieku domām, šeit izgudrots arī rata ritenis.
Zemes auglība un ģeogrāfiskā vides atklātība bija par iemeslu nepārtrauktu iebrukumu virknei. Mainījās reģionālie centri, mainījās iekarotāju cilme un etniskais sastāvs, bet vissenākais kultūras radītais pamats palika nemainīgs un caurstrāvoja jebkuru atnācēju pienesumus. Tādēļ ir pamats runāt par šo seno kultūru kopību, kurai pamatus likuši šumeri, bet papildinājuši akadieši, babilonieši un asīrieši.
Pilsētas Divupē veidojušās jau 5. gadu tūkstotī p.m.ē. Tomēr no Divupes kultūras saglabājies maz pieminekļu. Nabadzīgāki ir arī arheoloģiskie atradumi. Tādēļ par šo svarīgo kultūras zemi zināms mazāk nekā par Ēģipti, kur daudzu celtņu atliekas saglabājušās līdz šodienai. Upes Mezopotāmijā ir ne tikai valgmes devējas, bet arī zemes veidotājas. Tigra un Eifrata ar savām sanesām pamazām ir aizpildījušas Persijas līci, kas senāk bija plašāks un par 150 km tālāk iespiedās sauszemē. Abas upes, bet sevišķi Tigra, ir ļoti kaprīzas. To pali ir grūti prognozējami. …
