Senāk Ēģipte atradās Āfrikas ziemeļaustrumu daļā, Nīlas upes lejteces apvidū. Tā
izveidojās ap 3000 gadu p.m.ē. un pastāvēja līdz 30.gadam p.m.ē. (ar pārtraukumiem).
Vēstures tēvs Herodots dēvē Ēģipti par “Nīlas dāvanu”, un līdz ar to ir tik labi un tik lakoniski raksturojis šo zemi, ka viņa vārdi vēl tagad tāpat spēkā, kā priekš gadu tūkstošiem. Nīla ar viņas gadskārtējiem plūdiem un viņas ūdens nesto dūņu nastu ir Ēģiptes maizes māte, kuras varā atrodas šīs zemes liktenis.
Citi dēvē senos ēģiptiešus par semitizētiem nūbiešiem. Citi uzskata viņus par hamitu rases piederīgajiem, kam ar semitiem nav bijis nekā kopīga, bet kas toties pirmatnējās pigmāju rases asiņu piejaukumu.
Ēģipte, cik tālu vien mēs varam saskatīt pagātnes mijkrēslī viņas likteņus, rādās mūsu acīm kā centralizēta valsts, kurā valdniekam ir dota ne vien neaprobežota laicīgā vara, bet arī galvenā vidūtāja loma starp cilvēkiem un dieviem. Tā tad teoratiska monarhija, viens no vecākajiem valsts organizācijas veidiem, kādus pirmā senatnē pārdzīvojušas gandrīz visas tautas. – Šī ir centralizēta monarhija, cik vērojams, Ēģiptē izveidojusies, apvienojoties vairākām šīkām valstīm, respektējot atsevišķiem kūltūras centriem.
Ēģiptes teritorijā cilvēki dzīvojuši jau paleolīta laikmetā. Neolītā, klimatam kļūstot sausākam, protosemītu, berberu un kušītu ciltis pārvietojās no Āfrikas savannām uz Nīlas deltu un ieleju un saplūda; tādējādi 4.gt. p.m.ē. izveidojās senēģiptiešu tauta. Notiekot pārejai no medniecības un zvejniecības uz zemkopību un lopkopību, radās teritoriālā kopiena. Kanālu un dambju ierīkošanā tika izmantots zemnieku un vergu darbs, radās ģints aristokrātija un pirmie valstiskie veidojumi, kad tie apvienojās 4.gt. vidū, izveidojās divas valstis ziemeļu daļā – Lejasēģipte, bet dienvidu daļā – Augšēģipte. Ap 3000.gadu Augšēģiptes faraons Meness (Mina) iekaroja Lejasēģipti un lika pamatus centralizētai Austrumu despotijai. Sākās t.s. dinastiju laikmets. Līdz 341.p.m.ē. Ēģiptē valdīja 30 faraonu dinastiju.
Tajā valdīja 1. un 2. dinastija. Tās galvaspilsēta bija abīda. Attīstijās apūdeņošanas saimniecība, pilnveidojās akmens un vara darbarīki kā arī sāka lietot podnieka ripu. Laupīšanas nolūkā tika rīkoti karagājieni uz Nūbiju un Lībiju. Veidojās birokrātisks valsts pārvaldes aparāts. Administratīvos apgabalus – nomus pārvaldīja monarhi.…
