Grieķija ir eiropeiskās kultūras šūpulis. Tā ir visai neliels apgabals Vidusjūras baseinā, kas ietver sevī Balkānu pussalas dienvidu daļu, Egejas jūras salas un šauru zemes strēli Mazāzijas piekrastē. Ap 800. gadu pirms mūsu ēras bija mazas lauku kopienas un katrai no tām bija savs raksturīgais dzīves stils, bet 500. g. p. m. ē. beigās Grieķijā ir milzums mazu pilsētu ar savu tirdzniecību, naudu, austu dzīves līmeni.
Agrīnā grieķu politiskā struktūra ir vienkārša, pat primitīva ( daudz ir zemnieki, no kuriem maz atšķiras aristokrāti un maz ir arī vergi ), tad vēlākos laikos ir tādas politiskās struktūras kā monarhija, tirānija, oligarhija, aristokrātija, demokrātija.
Ap 1600.-1200. g. p. m. ē. kontinentālo Grieķiju apdzīvoja mikēnieši, kuri tā nosaukti pēc Mikēnu pilsētas. Mikēnieši sagrāba Krētu, Rodosu un Kipru, gūdami uzvaru pār plaukstošu, bagāto Mīnoja tirdzniecības valsti. Attīstījās lineārais raksts B, grieķu rakstības vissenākā forma.
Ap 2500.-1900. g. p. m. ē. indoeiropiešu ciltis, kas runāja sengrieķu valodā, apmetās kontinentālās Grieķijas teritorijā. Viņi uzcēla dažas pilsētas, un katrai no tām bija savs valdnieks.
Ap 750. g. p. m. ē. atjaunojās tirdzniecība. Tā laika jaunais – uz feniķiešu rakstības pamata izstrādātais alfabēts – tika pieņemts ap 725. g. p. m. ē. Bijušo pilsētu vietā attīstījās mazas pilsētvalstis (piemēram, Korinta, Sparta, Atēnas).…