Senās Grieķijas kultūra, protams, neradās tukšā vietā. Tai ir sava ilga priekšvēsture- sarežģīta un daudzos gadījumos neskaidra. Taču arheoloģiskie atklājumi XIX un XX gadsimtā tomēr dod mums iespēju ieskatīties galvenajos šī reģiona attīstības etapos.
VI-IV g. tūkst. p.m.ē. Balkānos un tiem tuvējās (mūsdienu Grieķijas, Bulgārijas, Rumānijas, Albānijas u.c.) teritorijās jau pastāvēja agrīnās zemkopju (apgleznotās keramikas) kultūras. Arheoloģiskie materiāli liecina, ka tur bija izgudrota pat rakstība. Ap 2500 g. p.m.ē. daudzās Egejas jūras salās un kontinentā radās pirmās valstis, lieli metalurģiskie centri, attīstījās keramika, pirmo reizi amatniecībā izmantoja podnieka ripu. Progresēja arī lauksaimniecība- tika audzēti kultūraugi, mieži, vīnogas, olīves. Līdz pat šai dienai vēl nav atšifrēta arī senākā rakstības forma- lineārā rakstība A, kas radusies Krētas salā. Šīs kultūras attīstību kontinentālajā Grieķijā pārtrauca indoeiropiešu cilšu iebrukums no ziemeļiem. Ap 2300 g. p.m.ē. te parādījās ciltis, kas, iespējams, sevi dēvēja par ahajiešiem. Agresīvie iekarotāji atradās uz zemākas attīstības pakāpes. Tas noteica kā ekonomiskās, tā arī kultūras vēstures atšķirības, kas vērojamas Krētas salā un kontinentālajā Grieķijā.[2,6]
Senā Grieķija ir zeme, kuras sasniegumi daudzējādā ziņā likti Eiropas kultūras pamatā. Daudzas mūsdienu zinātņu nozares radušās uz sengrieķu zinātnieku un filozofu darbu bāzes. Sengrieķu arhitektūras elementus izmanto mūslaiku celtņu rotāšanai. Senās Grieķijas eposs, literatūra un māksla līdz pat mūsdienām saista sabiedrības uzmanību un izraisa apbrīnu. No sengrieķu valodas cēlusies liela daļa zinātnisku terminu, radušies nosaukumi daudzām zinātņu nozarēm, vairums vīriešu un sieviešu īpašvārdu, daudz jauno valodu sugas vārdu, izteicienu, sakāmvārdu un parunu. Visbeidzot, seno grieķu filozofijā sastopamā vēl pirmatnēji vienkāršā dialektiskā domāšana.[4,4]
…
