Daudzus mūsdienu muzejus pilda brīnišķīgi mākslas darbi, kuru dzimtene ir tālā Grieķija. Vēl vairāk ir to gleznu, skulptūru, poēmu izrāžu, kuru pamatā ir sengrieķu sižeti. Taču to autori nepavisam nav dzimuši antīkajā Grieķijā. Daudzi no Eiropas māksliniekiem iedvesmu savai daiļradei smēlušies tieši sengrieķu kultūrā un mākslā.
Kaut kas no Grieķijas dabas skaistuma, šķiet, iemiesojies arī katrā no slavenajiem antīko meistaru darbiem – Mēlas Afrodītē, Akropoles Partenonā, Eshila Prometejā vai mītiskā dziedoņa Orfeja tēlā. Gaišās, saules apspīdētās Grieķijas ainavas ir iedvesmojušas ne tikai neskaitāmu senos dziesminiekus, arhitektus un tēlniekus, bet arī filozofus, ceļotājus un dabas pētniekus.
Kalnu grēdas un neauglīgas šeit mijas ar zaļojošām birzīm, ar zāli apaugušām nogāzēm, piekraste izrobota ar nelieliem līčiem, zemes ragiem un klinšu pārkarēm. Vētras un lietus gāzes ziemās nomaina svelmaino vasaras tveici. Šajā gada laikā ar ūdeņiem piepildās nelielās upītes un strauti, kas vasarās gandrīz pilnīgi izžūst. Augustu pār dzeltenajām klintīm mirdz debesis bez mākoņiem, vilinošas netālās salas debess zilā jūrā – šī ainava, šķiet, atspoguļojusies grieķu mākslā un arī dzīves izjūtā.
Tautas fantāzija antīkajā Grieķijā spējusi uzburt visfantastiskākos tēlus un sižetus mītos un eposos. Tieši dabā grieķi saskatījuši sakrālā izpausmes (nevis cilvēka apziņā kā indieši vai vēsturē kā ebreji).…