-
Senā Roma un Senā Ķīna
Senās Romas reliģija ir īpatnēja, politeistiska reliģija, kas apgalvo, ka pastāv daudzi dievi. Viņi pielūdza gandrīz visas pasaules tautu dievus. Romiešu reliģija sāka attīstīties kopā ar Romas valsti, t.i. sākot ar Romula un Rema piedzimšanu, auga kopā ar romiešiem un attīstījās. Romiešu reliģija ļoti specifiska, proti, ietver sevī gan etrusku, grieķu un citu tautu kultūras mantojumu.Seno romiešu reliģiskajā dzīvē pastāvēja maģiskās operācijas, mīti, rituāli, dievu labvēlīgums, burvestība, spēku iedarbība – labvēlīgie un nelabvēlīgie spēki. Rituāliem romiešu reliģijā bija liela nozīme – labvēlīgo spēku veicināšana, dāvinājumi, kas nodrošināja veiksmi un panākumus. Liela nozīme bija zīlēšanai - neviens nozīmīgs lēmums pat valstiskā mērogā netika pieņemts, nenoskaidrojot, ko rāda likteņa zīmes. R Romieši ticēja liktenim un meklēja dažādus ceļus, kā sevi nodrošināt pret nelaimi. Viņi uzskatīja, ka liktenis pasargās viņus no nelabvēlīgiem spēkiem, upurējot Dieviem. Izmantojot burvestības spēku iedarbību, romieši centās uzsūtīt nelaimi saviem ienaidniekiem, tādejādi pasargājot sevi. Pomērija (pomerium) – maģiskais burvju aplis, kas attālināja nelaimi. Romieši šo apli dēvēja par sakrālo pilsētas robežu, lai pasargātu pilsētu no ļauniem spēkiem.
Romiešu reliģija ietver sevī arī maģisko iedarbību ar burvju vārdiem, formulām, lāstiem, kuriem bija jēga ar noteiktu mērķi. Ar maģiskiem vārdiem romieši novēlēja laimi, veiksmi un labvēlīgumu, taču ļaunos spēkos iztēlojās materiāli, proti, saistīja ar ļauniem spēkiem noteiktas vietas, laiku un priekšmetus…
Mācība(S.Romā) Dievs- Daudzdievība - politeisms. Vērojama neparasta dievību specializācija. Šīs būtnes jeb spēki atbildēja par ikvienu cilvēka darbību,katru soli un dzīves peridu.Dieviem jākalpo,ziedojot konkrētus materiālos labumus,nevis atmodinot sevī dieviškus spēkus.Devības nebija cilvēciskas,taču tāsnebija tikai personificēti dabas speki. Cilvēks- Cilvekā valdīja tieksme pēc bagātības,varas,visatļautības,pēc ārējās greznības un baudām.Tika atmesta morāle,jo godīgā ceļā pie tā nebija iespējams tikt.Tika izslēgts līdzcietības princips,jo sabiedrības augstākās aprindās pieļāva krapšanu,nodevību un slepkavības. Pasauli- Pasaules uzskata pamatā bija nevis pasaules radīšanas mīts,bet gan sabiedriskais jeb valstiskais mīts par pisletas dibināšanu.Visas latīņu leģendas vēstīja tikai par cilvēkiem un sabiedrības kopienu. (Senā Ķīna)Dievs- Dao tuvība dotu iespēju cilvēkā atklāties daudzām spējām un tikumiem. Un, lai panāktu to, ka cilvēks kalpotu dao apliecinājumam nevis ritma un kārtības izjaukšanai, ir jāiemieso šādas "cildenā vīra" (dzjuņdzi) īpašības: uzticība, pienākums, taisnīgums, cilvēcība (žeņ). Cilvēks- Cilvēkam piemīt arī galvenie 5 netikumi - viltība, necienīga uzvedība, melīga (bet skaista) runāšana, sliktas rīcības iegaumēšana un piekopšana, liekulība. Lai kļūtu par "cildeno vīru" ir nemitīgi jāanalizē savas domas, rīcību un mērķus. Šīs darbības palīdz tuvināt cilvēku ideālam. Pasaule- Cilvēka griba orientēta uz centieniem iedzīvināt cilvēka un lietu dabai atbilstošu kārtību.
- Senā Ēģipte un Mezopotāmija
- Senā Roma
- Senā Roma un Senā Ķīna