Senāko pasaules valstu saimniecība un sabiedrība

Seno Austrumu zemes aptvēra teritoriju, kas atrodas no Eiropas uz dienvidaustrumiem. Galvenās zemes bija Ēģipte, Babilonija, Feniķija, Indija, Ķīna, Asīrija, Persija. Kopēja iezīme ir tā, ka šo zemju ekonomikas attīstība liela loma bija dabas apstākļiem. Tas ir tādēļ, ka pie zema ražošanas attīstības līmeņa dabas apstākļiem ir ietekmīgāka nozīme. Dabas apstākļi te bija labvēlīgi, kaut arī šo zemju teritorijas bija atšķirīgas. To pirmo grupu veidoja upju šķērsotas ielejas. Tādas vietās bija ļoti labi apstākļi zemkopībai. Otro grupu veidoja augstieņu plato. Tām raksturīgs sausāks klimats, tāpēc tur attīstījās lopkopība un amatniecība. Trešo grupu veidoja piekrastes rajoni un upju deltas, kur attīstījās tirdzniecība. Ceturtā grupā bija kalnu rajoni, tur attīstījās metālu rūdas iegūšana.
Tātad Seno Austrumu zemes raksturoja ļoti daudz pozitīvu apstākļu: silts klimats; auglīga augsne; upes, kuras deva ar minerālvielām un organiskām vielām bagātu valgmi; derīgie izrakteņi.1
Senās Grieķijas ekonomiskā attīstība.
Grieķu juridiski politiskā doma.
Valsts un tiesību teorijas aizsākumi.
Var apgalvot, ka grieķi radīja politisko teoriju kā tādu. Valsts un tiesību teorija savā būtībā bija polises kā valsts un tās tiesību teorija.2
Grieķiem vispār izcils notikums bija pāreja no likumības, kas balstīta uz paražu tiesībām un kas nav īpaši drošs pamats sabiedriskajai dzīvei (pieļauj plašas manipulācijas un patvaļas iespējas aktīvu politisku pārmaiņu laikā), un tiesībām, kas balstās uz saskaņotiem un fiksētiem likumiem kā sabiedriskās dzīves stabilizējošu faktoru.3
Aristotelis (384 – 322) uzskatīja, ka politika ir zinātne par praksi, par to, kas cilvēkam un valstij ir augstākais labums, kura pilnīgs piepildījums sniedz svētlaimi. Tikai svētlaimei piemīt pašpietiekamības (autarķijas) kvalitāte, un tā vienmēr ir mērķis, bet nekad nav līdzekļus.4…