Senās civilizācijas

Zinātne – īss raksturojums Jaunajos laikos zinātne sāka balstīties uz precīziem mērījumiem, novērojumiem un eksperimentiem, nevis baznīcas dogmām un māņticīgiem pieņēmumiem, tādejādi turpinot renesanses laikā aizsāktās tradīcijas, kas tika papildinātas ar apgaismības idejām. Šajā jomā liela nozīme bija pulksteņu mehānismu pilnveidošanai un precīzu svara vienību izveidei. XVII gs. otrajā pusē daudzās Eiropas attīstītajās pilsētās (piemēram, Parīzē, Pēterburgā, Stokholmā, Londonā, Berlīnē un Florencē) atvērās akadēmijas un universitātes. Attīstījās kolektīvās pētniecības veids. Tika dibinātas arī pirmās valsts observatorijas – Parīzē (1672.g.) un Griničā (1675.g.). Tika radītas pirmās teorijas par Visuma veidošanos, līdz ar to paplašinājās priekšstati par pasauli, zemeslodi un dabas parādībām. Tika atklātas arī pirmās specializētās skolas (piemēram, kalnrūpniecībā, lauksaimniecībā). Galvenokārt, tika pētīta fizika, ķīmija, matemātika, astroloģija un dažādas citas dabaszinātnes...