Senāk Ēģipte atradās Āfrikas ziemeļaustrumu daļā, Nīlas upes lejteces apvidū. Tā izveidojās ap 3000 gadu p.m.ē. un pastāvēja līdz 30.gadam p.m.ē. (ar pārtraukumiem).
Vēstures tēvs Herodots dēvē Ēģipti par “Nīlas dāvanu”, un līdz ar to ir tik labi un tik lakoniski raksturojis šo zemi, ka viņa vārdi vēl tagad tāpat spēkā, kā priekš gadu tūkstošiem. Nīla ar viņas gadskārtējiem plūdiem un viņas ūdens nesto dūņu nastu ir Ēģiptes maizes māte, kuras varā atrodas šīs zemes liktenis.
Ēģiptes teritorijā cilvēki dzīvojuši jau paleolīta laikmetā. Neolītā, klimatam kļūstot sausākam, protosemītu, berberu un kušītu ciltis pārvietojās no Āfrikas savannām uz Nīlas deltu un ieleju un saplūda; tādējādi 4. gt. p.m.ē. izveidojās senēģiptiešu tauta. Notiekot pārejai no medniecības un zvejniecības uz zemkopību un lopkopību, radās teritoriālā kopiena. Kanālu un dambju ierīkošanā tika izmantots zemnieku un vergu darbs, radās ģints aristokrātija un pirmie valstiskie veidojumi, kad tie apvienojās 4. gt. vidū, izveidojās divas valstis ziemeļu daļā – Lejasēģipte, bet dienvidu daļā – Augšēģipte. Ap 3000. gadu Augšēģiptes faraons Meness (Mina) iekaroja Lejasēģipti un lika pamatus centralizētai Austrumu despotijai. Sākās t.s. dinastiju laikmets. Līdz 341. p.m.ē. Ēģiptē valdīja 30 faraonu dinastiju.
Referata mērķis ir uzzināt par Senās Ēģiptes savdabību. Lai sasniegtu šo mērķi, tiek izvirzītie sekojošie uzdevumi: raksturot Senās Ēģiptes kultūru un reliģiju; raksturot piramīdu nozīmi Ēģiptē.
Ēģiptes kultūrai raksturīga stabilitāte, kas balstījās uz drošām cerībām par nākotni. Ēģiptieši interesējās par pārlaicīgām vērtībām, ticēja dažādām nemainīgām patiesībām, cilvēka ciešai saistībai ar valsti, valdnieku. Viņi bija pārliecināti, ka cilvēks dzīvos arī pēc nāves, un cerēja uz laimīgu dzīvi aizkapa valstībā.
Ēģipte līdzās Divupei parasti tiek minēta kā viena no senākajām civilizācijām Tuvajos Austrumos, kuras sasniegumi laiku laikos būtiski ietekmējuši kultūrprocesus pasaules vēsturē. Aplūkojot senās Ēģiptes sasniegumus, varam minēt racionālās apūdeņošanas ierīces, papirusa izgatavošanu, kuģu būvi, zināšanas astronomijā, kalendāru, saules un ūdens pulksteņu izveidē, zināšanas aritmētikā, ģeometrijā, algebrā, anatomijā, medicīnā, mirušo balzamēšanā, hieroglifiskās rakstības sistēmas izveidošanā, monumentālu un unikālu arhitektūras formu radīšanā. Ēģiptes kultūras izpēte sākās 19.gs 1.pusē. Tās rezultātā radās zinātne, ko sauc par ēģiptoloģiju. Par tās aizsākumiem uzskata laiku, kad franču zinātnieks Žans Fransuā Šampolions, izmantojot Rozetas akmeni, uz kura trīs valodās bija iegravēts valdnieka Ptolemaja V kronēšanas dekrēts, atrada atslēgu ēģiptiešu senās rakstības atšifrēšanai.…
