Nobeigums.
Senās Grieķijas arheoloģiskā izpēte pārsteidz ar savu plašo panākumu spektru, tas ir, ir jaušami gan izcili sasniegumi, gan grandiozas arheologu vilšanās, taču tas nenozīmē, ka arheologu savulaik uzstādītie mērķi nebūtu panākti. Ir izdevies atklāt jaunas kultūras un izpētīt lineāro rakstību B, izstrādāt kanonizētu arheoloģisko izrakumu sistēmu un mācīties no pirmo arheologu kļūdām. Pateicoties izpētei Senajā Grieķijā, par arheoloģiski pētāmiem avotiem tiek uzskatīti arī vēsturiski sacerējumi kā piemēram Homēra „Illiāda”, kas līdz Šlīmana Trojas atrašanai tika uzskatīts par absurdu un šāds pētniecības veids tika klaji noliegts. Tāpat radās īstie priekšstati par mākslas un vēstures pieminekļu nozīmību, un nu tie kļuva piederīgi plašām tautas masām, nevis atsevišķām sabiedrības elites daļām.
Autores referāta ievadā izvirzītie uzdevumi tika sasniegti daļēji, jo bija jūtams informācijas deficīts par konkrēto referāta tēmu, kas norāda uz to, ka pētījumi Senās Grieķijas arheoloģijā joprojām ir aktuāli un ka to apkopošana ir vitāli nepieciešama. Tiek secināts, ka Mikēnu kultūras iezīmes izplatījās uz dažādiem Senās Grieķijas kultūras centriem, piemēram, Pilosu, Argosu un Trintu, kā rezultātā notika kultūru sintēze, kur par galveno kļuva Mikēnu diktāts. Visi šie centri lielākā vai mazākā mērā ietekmējās no Mikēnām, un tādējādi var runāt par to ietekmes vitalitāti.
Ievadā pausto hipotēzi referāta tapšanas laikā bija jāapgāž, jo, ja Mikēnu kultūra būtu visas antīkās kultūras pamatā, tad vēsturiskais un kultūras konteksts būtu veidojis pavisam citu situāciju pasaules arēnā, taču ir jāņem vērā, ka tā tika pakļauta iznīcībai, tādēļ ir jāsecina, ka citu etnosu ienākšana tās teritorijā un arī vēlāko sadursmju rezultāts antīkajā pasaulē veidoja vēlāko Renesansi, Jaunos un Jaunākos laikus. …
