Vārdi „Senās Indijas filosofija” jau vien šķiet aizraujoši un eksotiski pēc būtības! Jā, cik tāla, neizdibināma, interesanta un arī nesaprotama tā ir mums – Rietumu cilvēkiem, un, manuprāt, tieši tāpēc tā tik ļoti saista mūsu interesi. Tieši tāpēc es izvēlējos rakstīt referātu par šo tēmu. Es vēlējos izprast kaut nedaudz Austrumu filosofiju, jo tā ir ļoti atšķirīga no Rietumu filosofijas un vispār no Rietumu cilvēka domāšanas virziena.
Vārdam „filosofija” ir grieķiska izcelsme, tas nozīmē – „gudrības mīlestība” („filia”- „mīlestība”, „sofija”- „gudrība”). Katra tauta un vēsturiskais laikmets savdabīgā veidā tiecas apliecināt gudrību un ceļu uz to. Tās cenšas atrast atbildi uz dažnedažādiem jautājumiem, un viens no svarīgākajiem un vairāk uzdotajiem – „kas ir gudrība?” Atbildes uz šo jautājumu ir ļoti atšķirīgas, jo, manuprāt, katrai tautai ir sava pieredzes un dzīves vērtību krājums. Grieķiskie gudrības meklējumi, veicot ceļu no mīta uz logosu, rod savu apliecinājumu jēdzieniskās domāšanas un pasaules izziņas izveidē, kas saistās ar subjekta un objekta attiecību un loģikas veidošanu un attīstību. 1Šis grieķiskais ceļš daudzējādā ziņā iezīmē visas Rietumu civilizācijas turpmāko attīstības virzienu. Indija un lielā mērā visa Austrumu civilizācija savu gudrības ceļu iet citādāk, tā netiecas kā primāro uzstādīt atbildes meklējumu cilvēka un pasaules analītiskajam skaidrojumam. Laika gaitā tiek apzinātas cilvēciskās esamības formas, kas ļoti atšķiras no Rietumu cilvēkam ierastās gudrības izpratnes.…
