Kad Roma vēl bija republika, pastāvīgas armijas tai nebija. Militārās vienības veidoja “mājas sargi” – ar visdažādāko bruņojumu apgādāti kājnieki, savākti no apkārtējo apdzīvoto vietu iedzīvotājiem. Tuvojoties impērijas periodam, armiju nācās reformēt. Bija nepieciešami kaujinieki, kas varēja piedalīties ilgstošos karagājienos un nebūtu piesaistīti pie savas tuvējās saimniecības. Sākumā maz bija tādu, kas vēlētos brīvprātīgi pamest savu saimniecību lai kalpotu armijā. Tomēr, laika gaitā, pieaugot iedzīvotāju skaitam Itālijas pussalā, brīvas zemes kļuva arvien mazāk. Palielinājās nabadzīgo bezzemnieku skaits. Viņi visbiežāk arī kļuva par rekrūšiem – profesionāliem karavīriem, kas kalpoja armijā no 16 līdz 20 gadiem. Romas armijas pamatlicēji bija Etruski. Tie bija valdošā militārā kārta, kas izmantoja vietējos iedzīvotājus kā laukstrādniekus un kalnračus, arī kā kājniekus savā armijā. Etrusku aristokrāti bija lieliski karotāji, prata lietot zirgus un kaujas ratus.
1.1.Flotes pirmsākumi Romā
Romas flotes dzimšanas gads ir 26. g. p.m.ē., kad senāts pieņēma lēmumu cīņai ar Kārtāgu uzbūvēt floti. Pirmie kuģi bija domāti karam, taču vēlāk tos izmantoja arī tirdzniecībai un tūrismam. Militārās kuģošanas pieredzi romieši pārņēma no grieķiem.
Romas armija un Maķedonijas Aleksandra armija bija divas lielākās seno laiku armijas. Aleksandra armijas, pamatā bija falanga1, turpretī Romas armijas pamats bija leģions2 (skat. pielikumā), kurā ietilpa kājnieki (skat. pielikumā) un jātnieki (skat. pielikumā). No 800. gada p.m.ē. līdz 200. gadam m.ē. leģions bija Romas varenības nesatricināms simbols. Stingri disciplinētie un labi organizētie leģioni bija tas spēks, kas atnesa Romai izcilo senās pasaules valdnieces slavu. Romā, tāpat kā Grieķijā, armijas galvenais triecienspēks bija kājnieki. Saprotams, bija vajadzīga arī jātnieku palīdzība, tomēr jātnieki veica galvenokārt palīguzdevumus. Jātniekus Senajā Romā uztvēra kā īpašu kārtu. Jēdziens „jātnieks” (eques) saistīts ar kārtību romiešu armijā. …
