Romas karaspēku tehnikas
Pārņēmuši seno grieķu idejas , romieši savā bruņojumā ieviesa katapultas. Tas bija svarīgākais aplenkuma un uzbrukuma ierocis , kura šāviņiem nevarēja stāties pretī ne bruņas, ne vairogi, ne mūri.
Kauajas laukā visi leģionāri reizē meta uz ienaidnieku savus šķēpus, apmēram no 30 metru attāluma.
Romiešu šķepi bija veidoti tā , lai tie ieķertos ienaidnieka vairogos. Tad pretinieki bija spiesti vairogus nolikt un cīnīties neaizsargāti. Romieši apzināti izgatavoja šķēpa galu ļoti garu un tievu, lai ierocis iegūtu milzīgu spēku un lai tie saliektos pēc ietriekšanās mērķī. Tas tādēļ , lai pretinieks nevarētu šķēpus no vairoga izvilkt un raidīt atkārtoti atpakaļ uz romiešiem. Sķēpu bija ne tikai grūti izvilkt no vairoga ,bet neiespējami izmantot otrreiz.
Romieši paši neizgudroja gandrīz nevienu no saviem izcilajiem ieročiem. Toties viņi ļoti prasmīgi attīstīja ienaidnieku idejas un trenēja leģionus tik ilgi, līdz tie kļuva gandrīz neuzvarami.
Aizsardzība
Vairogu mūris – gluži kā tanks kaujas laukā
Romas leģionāru vairogi bija vēl viens piemērs romiešu spējai radoši un prasmīgi uzlabot ieročus. Pirmie Romas karotāju vairogi bija ovāli, darināti no masīvkoka, bet vēlāk romieši izveidoja jauna tipa vairogu – četrstūrainu, ar noapaļotiem stūriem.
Vairogs bija aptuveni metru garš un pusmetru plats, gatavots no trim kārtām salīmētu koka plākšņu.Vairogs bija nedaudz izliekts un tādējādi sagādāja zināmu aizsardzību arī no sāniem. Turklāt ieliektās formas dēļ no jaunā tipa vairoga vieglāk atlēca bultas un šķēpi. Atšķirībā no citām armijām romieši izmantoja savus vairogus ne tikai individuālai aizsardzībai, bet arī daudzās no savām unikālajām kaujas ierindām.
…
