Senās Romas reliģija ir īpatnēja, politeistiska reliģija, kas apgalvo, ka pastāv daudzi dievi. Viņi pielūdza gandrīz visas pasaules tautu dievus. Romiešu reliģija sāka attīstīties kopā ar Romas valsti, t.i. sākot ar Romula un Rema piedzimšanu, auga kopā ar romiešiem un attīstījās. Romiešu reliģija ļoti specifiska, proti, ietver sevī gan etrusku, grieķu un citu tautu kultūras mantojumu. Viens no interesantākajiem un svarīgākajiem bija Saules dievs, kuru attēloja ar divām sejām, to mēdza saukt par “dievu dievs”.
Seno romiešu reliģiskajā dzīvē pastāvēja maģiskās operācijas, mīti, rituāli, dievu labvēlīgums, burvestība, spēku iedarbība – labvēlīgie un nelabvēlīgie spēki. Rituāliem romiešu reliģijā bija liela nozīme – labvēlīgo spēku veicināšana, dāvinājumi, kas nodrošināja veiksmi un panākumus. Liela nozīme bija zīlēšanai - neviens nozīmīgs lēmums pat valstiskā mērogā netika pieņemts, nenoskaidrojot, ko rāda likteņa zīmes. R Romieši ticēja liktenim un meklēja dažādus ceļus, kā sevi nodrošināt pret nelaimi. Viņi uzskatīja, ka liktenis pasargās viņus no nelabvēlīgiem spēkiem, upurējot Dieviem. Izmantojot burvestības spēku iedarbību, romieši centās uzsūtīt nelaimi saviem ienaidniekiem, tādejādi pasargājot sevi. Pomērija (pomerium) – maģiskais burvju aplis, kas attālināja nelaimi. Romieši šo apli dēvēja par sakrālo pilsētas robežu, lai pasargātu pilsētu no ļauniem spēkiem.
Romiešu reliģija ietver sevī arī maģisko iedarbību ar burvju vārdiem, formulām, lāstiem, kuriem bija jēga ar noteiktu mērķi. Ar maģiskiem vārdiem romieši novēlēja laimi, veiksmi un labvēlīgumu, taču ļaunos spēkos iztēlojās materiāli, proti, saistīja ar ļauniem spēkiem noteiktas vietas, laiku un priekšmetus.
Senajā romiešu reliģijā īpaša vieta bija dievkalpojumiem, kas norisēja līdzās rituāliem - dievlūdzējs pagriezās uz austrumiem vai uz dieva tēla pusi, apsedza galvu un pacēla rokas augšup ar plaukstām, kas bija izvērstas uz āru. Romieši uzskatīja, lai novērstu nelaimi, ir jālūdz dievus, proti, nelaimes gadījumos.
Romiešu reliģija ir attīstījusies no visprimitīvākajām formām, kuras noslēgums bija kristietība, kas balstās uz Jēzus Kristus dzīvi un mācību, kāda tā aprakstīta Jaunajā Derībā. Kā sekas Romas sabrukumam ir baznīcas šķelšanās, kā rezultātā uz rietumiem izplatās katoliskā mācība, kas turpmāk kļuva par dominējošu ticību Romas valstī.
…
