Uzskata, ka sēnes aug ļoti ātri. Literatūrā lasāmi sēņotāju stāsti par sēņu augšanu, pie tam par sēņu augšanu pat ar troksni. Tā kāds sēņotājs stāvējis klajā laukumiņā priežu silā. Apkārt valdījis tāds klusums, ka bijis dzirdams, kā no priežu zaļajām skujām krīt rasas pilieni. Pēkšņi viņš sadzirdējis neskaidru troksnīti, kaut ko līdzīgu tam, kā zem zemes alā skrubinās peles. Taču tuvumā nekas tāds nav bijis redzams. Bet troksnītis atkal atkārtojies, un sēņotājs ieraudzījis, ka līdzās zemē noliktajam sēņu grozam uz augšu kā sīks tornītis ceļas brūnas priežu skujas – tad tās attālinās un spraugā, kas bija radusies, parādās tumša sīka baravikas cepurīte...
Tas viss jau varētu būt arī patiesība, jo sēnes augļķermeņa aizmetnim, sasniedzot noteiktu attīstības fāzi, ir jāizlaužas cauri meža sūnu vai arī nedzīvajai zemsedzei. Protams, pēc tam vēl notiek ievērojama augļķermeņu augšana. Nav nekāda pamata dzirdētajam apgalvojumam, ka sēnes augļķermenis, kuru redzējis cilvēks, vairāk neaug. Ka tas tā nav, to liecina gan literatūrā atrodamie dati, gan arī mūsu novērojumi. Tā literatūrā minēts, ka novērota apšubeku augšana, un konstatēts, ka tās kātiņš no 2. līdz 11. novērojuma dienai pastiepies garumā no 4 līdz 22 cm, bet cepurītes diametrs no 4 līdz 16 cm.
Indīgās sēnes!
Atcerēsimies, ka vākt ēšanai drīkstam tikai tās sēnes, kuras droši pazīstam. Pārējās atstāsim mežā nebojātas, jo tās var būt vajadzīgas meža ekosistēmai; tās var iepriecināt citus sēņotājus, kas ir labāki sēņu pazinēji nekā mēs. Taču mums nepietiek tikai ar to, ka pazīstam tikai ēdamās sēnes. Mums jāpazīst arī indīgās sēnes – tās sēnes, kuras neuzmanības vai nezināšanas dēl iekļuvušas sēņu grozā un sēņu maltītē var nodarīt lielu un nelabojamu kaitējumu mūsu veselībai un pat dzīvībai. …