Sengrieķu dieva Zeva adaptācija romiešu kultūrā no 8.gadsimta līdz 5.gadsimtam pirms mūsu ēras

Secinājumi
No astotā līdz piektajam gadsimtam sengrieķu dieva Zeva adaptācijas procesā romiešu kultūrā vienlīdz liela nozīme ir bijusi sociālam, politiskam un kultūrvēsturiskajam faktoram, kas neļauj viennozīmīgi un virspusēji skatīties uz sengrieķu un romiešu kultūru savstarpēju mijiedarbību, pamatojot Zeva un Jupitera savstarpēju līdzību tikai indoeiropeiskas radniecības vārdu etimoloģijā, kā tas bieži lasāms literatūrā, kas veltīta antīko civilizāciju reliģiju vai mītu raksturojumam.
Lai arī sengrieķu un romiešu civilizāciju savstarpējā saskarsme ir saistāma ar etrusku faktoru agrīnās Romas vēsturiskajā attīstībā, kultūras adaptācijas process sevī ietver sinkrētisma ideju, kurā savstarpēji sajaucoties grieķu, etrusku un romiešu elementiem, tika likti pamati reliģijas kopējiem darbības principiem, kuriem varētu izsekot līdz laika posmam, kad Romas impērija kļūst par kristīgu civilizāciju, atmetot pagānisma tradīcijas.
Etrusku faktors būtiski ietekmē Zeva adaptāciju romiešu kultūrā tā laika politiskajā kontekstā, ņemot vērā, ka abu civilizāciju līdzās pastāvēšanu teritoriāli nelielā areālā, kas deva iespēju rasties kādiem politiskiem uzdevumiem, piemēram, radot spekulācijas ar Romas dibināšanas mītu, lai varētu leģitimēt vienas vai otras civilizācijas politisko ietekmi pilsētā, kam pakļauts bija arī reliģijas jautājums, kas būtiski ietekmēja Jupitera tēla izveidi romiešu kultūrā un tā nostiprināšanos.
Ņemot vērā, ka pētījums veidots ar vispārēju ievirzi, definēt galvenās vadlīnijas Zeva adaptācijas procesam romiešu kultūrā, ir ļoti daudzas iespējas turpināt pētījumu gan salīdzinošās indoeiropiešu mitoloģijas kontekstā, gan sengrieķu un Tuvo Austrumu kultūras mijiedarbes procesā, kā arī pievēršoties Cēzara un pirmā Romas imperatora Augusta laika ideoloģiskajiem uzdevumiem, tuvināt saikni starp grieķu un romiešu civilizācijām mākslīgi, radot jaunu ievirzi Romas dibināšanas mītam, to izmantojot propagandas nolūkiem.

…