Ievads
Pirms četriem gadu tūkstošiem senie grieķi radīja augsti attīstītu civilizāciju un guva ievērojamus sasniegumus zinātne, filozofijā, māksla, literatūra, teātra un sporta attīstībā. Ievērojamakie senie domatāji bija Aristotelis, Sokrāts un Platons. Runājot plašāk tieši par filozofiju, tad jautājums par to, kā lai definē jēdzienu filozofija, pats ir filozofisks. Lai iepazīstinātu ar jēdzienu, var teikt, ka filozofija ir teorētikska pasaules uzskata vai izziņas forma par esamības un izziņas vispārīgajiem principiem, par cilvēka attiecībām ar pasauli. Filozofiska doma parasti ir cilvēkā iekšēji nobriedusī pārliecība savienojumā ar filozofiskā diskusijā radušamies argumentiem. Filozofijas degpunktā ir jautājumi par eksistenci, zināšanām, skaisto, morālo, pareizo. Filozofisku jautājumu piemēri varētu būt: “Kas labo nošķir no ļauna?” un “Vai zinašanas vispār ir iespējamas?”
Sengrieķu nopelns pirmam kārtam ir filozofijas kā zinātnes izveidošanās, kaut gan nevar noliegt filozofiskās domas pastāvēšanu arī Senajā Indijā un Senājā Ķīnā. Filozofija, tāpat kā mīts, ir īpašs, bet no mīta atšķirīgs pasaules redzējums. Tāpat kā mīts, arī filozofija izauga no vēlēšanās izprast apkārtējo dabu, pasauli. Filozofi centās noskaidrot cilvēka vietu pasaulē, viņa eksistences jautājumus. Neviena senajā tautā nevar saskatīt tādu uzticību brīvības idealiem un ticību cilvēka cēlumam kā grieķos. Grieķi cilvēku uzskatīja par visnozīmīgāko būtni visā izplatījumā un nelāvās priesteru un despotu varai. Viņu domašanas veidu var uzskatīt par pasaulīgu un racionālu, viņi slavināja neierobežotu zinātkāri un zināšanas cienīja vairāk nekā ticību. Pašos pamatos grieķu pasaules uztvere bija materiāliska. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka grieķu ideāli vislabāk iemiesoti arhitektūras un tēlniecības pieminekļos. Grieķi bija pārliecināti, ka atsevišķais indivīds nav vis atrauts no pasaules, bet gan neskaitāmiem pavedieniem ieausts visas pasaules un visas dzīves likumībā, tapēc pašizpratne grieķisko cilvēku nevis attālināja no pasaules, bet gan tuvināja tai. Ja cilvēks dziļi ieskatās sevī, tad viņš tur var atrast visas dzīves un pasaules pamatlikumus. Tāpēc tas, kas pazīst sevi, pazīst arī pasauli un dzīvi. Un otrādi nepazīstot pasauli, nevar pazīt arī sevi, jo cilvēks ir pasaulē un pasaule ir cilvēka. Grieķu pamatuzskats tomēr bija, ka nevis cilvēks ir pasaules mērs, bet pasaules un dzīves pamatlikums ir cilvēka mērs. Tapēc dziļā gudrība, kas slēpjas grieķu tautas sakāmvārdā “Pazīsti sevi!” (gnothi seauton), izteic tikai šādas domas – 1) lai varētu valdīt pār sevī un atrast savu vietu dzīvē, - pazīsti sevi; 2) lai skaidri saprastu dzīves un pasaules likumus – ieskaties sevī. Tas ir no filozofiskās domas.
…
