Sengrieķu filozofija savu attīstību sāka vairāk kā pirms 2300 gadiem. Galvenā problēma, kuru aplūkoja Senās Grieķijas filozofi, bija cilvēks un viņa dzīve. Pēc uzvaras pār Persiju Atēnas kļuva par galveno Grieķijas valsti, tās kļuva par skaistāko pilsētu pasaulē un savu augstāko attīstības pakāpi sasniedza arī zinātne un māksla. Atēnas kā polisa (Polisa – pilsētvalsts jeb valsts pilsēta. Tā bija līdz dažiem tūkstošiem km2 liela platība, kur katrs pilsonis tika tieši iesaistīts valsts pārvaldē.) izveidoja īpašu ētisku priekšstatu un normu sistēmu, kuras kodols bija atzinums un prasība, ka ikviena pilsoņa dzīves galvenā jēga un galamērķis ir pēc iespējas labāk un pašaizliedzīgāk kalpot savai polisai, šā uzdevuma īstenošanai pilnveidojot visas savas fiziskās un garīgās dotības.
Sokrats (ap 469-399 pr. Kr.) nāca no senas atēniešu ģimenes, bija tēlnieka un vecmātes dēls, viņš bija kalpojis Atēnām kā varonīgs karavīrs Peloponēsas karā, centās pildīt noteiktu morālu misiju. Sokrats dzīvoja laikā, kad domājošo cilvēku prātos atsaucību guva sofistu sludinātās mācības- sofisti pretnostatīja visu dabisko mākslīgajam un apgalvoja, ka valsti un likumus nosaka nevis daba, bet māksla, tomēr zinātne strīdas par to, vai Sokrats bija sofists.
Pēc izskata viņš līdzinājās satīram - drukns, lielu galvu, uzrautu degunu. Par visu vairāk viņam patika runāt, viņš runāja uz ielas, tirgus laukumā, krodziņos un metālkalēja darbnīcā, viņš bija gatavs runāt, pārliecināt par savu patiesību katru, kas vien viņu uzklausīja. Dažkārt viņu pavadīja sajūsminātu klausītāju svīta- to vidū pazīstamu aristokrātu dzimtu jaunās paaudzes pārstāvji. Sokrats pats neko neuzrakstīja, un mēs par viņa uzskatiem uzzinām no viņa mācekļu (īpaši Platona) atmiņām. Daži pētnieki Sokratu salīdzina ar Jēzu vai Konfūciju, kuri arī paši nav nekā uzrakstījuši, bet atstājuši neizdzēšamu ietekmi uz saviem mācekļiem un sekotājiem.…
