Sengrieķu filozofija sāka savu attīstību vairāk nekā pirms 2300 gadu. Pētniekiem nav vienota viedokļa daudzos jautājumos, kas attiecas uz sengrieķu filozofiju. Tas ir izskaidrojams ar to, ka pētnieku rīcībā nav drošu ziņu par tā vai cita filozofa darbību( nereti no darbiem ir saglabājušies tikai atsevišķi fragmenti), īpaši tas attiecas uz filozofijas pirmsākumiem. 1
Platons iezīmē vienu no augstākajām virsotnēm ne tikai sengrieķu filozofijā, bet arī cilvēces filozofiskās domas attīstības vēsturē. Platons ir Sokrāta skolnieks. Tā kā pats Sokrāts pēc sevis nekādus darbus neatstāja, par Sokrāta dzīvi mēs uzzinām pārsvarā no Platona dialogiem.
Tapāt kā Sokrātam Platonam filozofija nav tikai abstrakta terorizēšana, tā saplūst ar pašu dzīvi tās virzībā uz gaismu un patiesību. Platons filozofiskajiem meklējumiem piedēvē dziļi ētisku jēgu: filozofēt viņa izpratnē nozīmē tapt labākam un darīt labākus un gudrākus arī citus. Savos meklējumos Platonam izdevies ielūkoties pašas cilvēciskas esamības dzīlēs, ieskicēt problēmas , kas ir aktuālās arī mūsdienās. Visā Rietumu filozofiskās domas attīstības vēsturē jūtama Platona atziņu klātbūtne, viņu kā pilntiesīgu dialoga partneri uzklausa visu tautu un laikmetu domātāji. Lielā mērā var piekrist tiem filozofijas vēsturniekiem, kuri uzskata, ka visa turpmākā filozofijas attīstība pēc Platona ir tikai viņa atstāta mantojuma rezultāts.2
Platons bija pirmais grieķu filozofs, pēc kura palika paša sarakstīti darbi. Līdz mūsu dienām nonākuši 42 dialogi un 13 vēstules. Zinātnieku vidū nepastāv īstā vienprātība, vai visi Platonam piedēvētie darbi patiešam uzrakstīja viņš pats. Taču nav šaubu, ka viņam pieder pazīstamāki un ievērojamāki darbi: Valsts, Menons, Dzīres u.c.…
