7. un 6. gs. p. m. ē. Grieķijā bija arhaiskais periods, kas bija ļoti nozīmīgs mākslas attīstībā un arī arhitektūrā. Sākumā sengrieķu arhitektūrā valdīja harmonija, līdzsvars un formu izsmalcinātība. Izveidojās sengrieķu civilizācijas pamatveids – polisa jeb pilsētvalsts. Pašas pilsētas centrs bija akropole – nocietināta citadele pilsētas augstākajā vietā –, un tieši šeit atradās pilsētas templis, veltīts dievam – pilsētas aizstāvim. Tas pilsētas apbūvē ieņēma dominējošo vietu. Cieši apkārt akropolei tika celtas pilsētas sabiedriskajai dzīvei nepieciešamās celtnes – tirgus laukums, strūklakas, noliktavas, teātri, muzeji – tā sauktā zemā pilsēta jeb agora. Arhaiskajā periodā dzīvojamo kvartālu plānojums bija visai haotisks, tikai vēlāk sāka parādīties pilsētas plānojums ar taisnām ielām. Attīstītākajās polisēs bija ierīkoti ūdensvadi ar ūdens ņemšanas portikiem. Publiskajā dzīve galvenokārt norisa agorā jeb tirgus laukumā, kas, piemēram, Atēnās plānojuma ziņā bija neregulārs. Agorai tipiska celtne bija stoa jeb kolonāde, kuras slēgtajā pusē atradās iestādes jeb pārdotavas. Grieķu – persiešu kara laikā daudzas pilsētas tika sagrautas, tāpēc klasiskais laikmets ir atjaunošanas laikmets. Klasiskajā laikmetā grieķi dzīvoja namos ar iekšējo pagalmu un istabas bija izkārtotas visapkārt šim pagalmam. Tie galvenokārt bija divstāvu nami, kas slēgti no ielas puses. Līdzīgi mājokļi bija parasti arī lauku apvidos.
Par galveno sabiedrisko celtni pilsētā arhaiskajā posmā kļuva templis. Templis bija polisas sidrs gan pēc novietojuma pilsētas centrā, gan pēc lomas, kāda tam bija polisas dzīvē, piemēram, Zeva templis Olimpijā, kura tuvumā tika rīkotas Olimpiskās spēles un arī Apollona templi Delfos, kur atradās slavenais Delfu orākuls. …
