Senie laiki (Ēģipte, Divupe, Grieķija, Roma)

Senā Ēģipte bija viena no pārplūstošo upju ieleju kultūrām. Visa dzīve koncentrējas ap vienu upi-Nīlu, ko no abām pusēm apņēma šaura, auglīga un viendabīga zemiene. Nīlas ikgadējās pārplūšanas rezultātā uz zemes nogulsnējās bieza, ļoti auglīga, mīksta dūņu kārta, ko varēja viegli pastrādāt ar vienkāršiem darbarīkiem un kas deva lielas ražas. Taču upes ieleja kļuva blīvāk apdzīvojama un zemkopībai piemērota tikai izmantojot organizētu lielu kolektīvu smagu darbu – ieleju vajadzēja attīrīt no džungļiem, nosusināt tās pārpurvojušās vietas, izveidot mākslīgās apūdeņošanas sistēmas, lai laukiem netrūktu valgmes arī pēc plūdiem un apkārtējiem sausajiem apvidiem atkarotu papildu platības zemkopībai – tā saucamos “augstos laukus”. Dabas procesi bija regulāri un patstāvīgi, Nīla pārplūda divas reizes gadā, noteiktā laikā. Raksturīgs ainavas un klimata simetriskums, floras un faunas vienveidīgums, noturība. Nīlas ielejas īpatnība ir zināma teritoriāla noslēgtība – ieeju ielejā rietumos norobežoja Lībijas tuksnesis, austrumos – Arābijas tuksnesis, dienvidos – Nīlas krāces, ziemeļos – Vidusjūra. Ēģiptē, ārpus Nīlas ielejas, austrumu tuksnešainajā kalnienē bija nedaudzas vara un zelta atradnes un bagātīgas dažādu akmens šķirņu ieguves vietas.…