Senlatviešu galvenā nodarbošanās bija zemkopība. Tā bija pazīstama ne tikai baltu, bet pat jau indoeiropiešu pirm-tautai. Nometoties uz dzīvi savā jaunajā dzimtenē, senlatvieši ir tikai turpinājuši savu senču senseno nodarbošanos. Zemkopja darbu senlatvieši ir ļoti mīlējuši un cienījuši. To redzam, starp citu, no tautas dziesmām: senlatviete, gribēdama vīru vai līgavaini nosaukt mīļā vārdā, dēvēja viņu par savu «arājiņu». Dažās citās tautas dziesmās aršana turēta par daudz cienījamāku nodarbošanos nekā zvejošana un medīšana.
Senlatvieši sēja visvairāk miežus un rudzus. No tiem sākumā laikam pirmo vietu būs ieņēmuši ziemeļnieku zemēs plaši izplatītie mieži.No miežiem senlatvieši cepa maizi un darīja alu. Samērā mazāk viņi sēja ziemas kviiešus jeb pūrus. Arī auzas audzēja tikai zirgu barībai. Bez tam senlatvieši sēja arī zirņus un griķus. No šķiedru augiem viņi audzēja linus, mazāk — kaņepes.Senlatvieši seja labību gan tīrumos, gan arī līdumos. Tikai pašu auglīgāko un mājam tuvāko zemi viņi apstrādāja pastāvīgi (t. i., pārvērta tīruma zemē). Tādā gadījumā to mēsloja un ievēroja augu maiņas kārtību (parasti tā saucamo «triju lauku sistēmu»). Mazāk auglīgos un attālākos laukus pēc kāda laika atstāja atmata. To vietā nocirta kādu meža vai krūmāju gabalu, kur tad dedzināja līdumu. Līdumu līšana un dedzināšana bija viens no grūtākajiem zemkopja darbiem. Tomēr zemkopju līdumnieku pūles un sviedri atmaksājās, jo sevišķi pirmajos gados līdumu zeme labība jo labi padevās.…