Sengrieķu kultūra, kā zināms, ir viena no senākajām un nenoliedzami tajā laikā visizkoptākā pasaulē. Tam par iemeslu var būt vairāki apstākļi, piemēram, grieķu dzīvesveids, ģeogrāfiskie apstākļi, kas ietekmēja daudzas dzīves jomas. Tāpat nedrīkstam aizmirst, ka šajā reģionā pirms doriešu iebrukuma pastāvēja augsti attīstītās Krētas un Mikēnu kultūras, kuras pastāvēja to pašu grieķu cilšu vidū. Grieķijas teritorija atrodas tuvu citām seno kultūru atrašanās vietām (Ēģipte, Mazāzija, Divupe), tādēļ sengrieķu kultūra ir interesanta, skatot kontekstā ar šīm minētajām kultūrām. Taču kāds bija sengrieķu pasaules uzskats? Kāda bija šīs kultūras attieksme pret dzīvi, nāvi, cilvēku, dieviem?
Politiskās un sociālās dzīves normas.
Galvenā politiskās un sociālās dzīves forma Senajā Grieķijā bija polisa. Polisa pēc Aristoteļa vārdiem ir „brīvu pilsoņu apvienība”, kas vienīgā spēja nodrošināt pilsoņa fizisku un tikumisku dzīvi. Grieķu apziņā nostiprinājās doma, ka polisa ir vairāk pilsoņu kopums, nevis teritoriāls veidojums. Visi svarīgākie jautājumi tika apspriesti publiski. Milzīga nozīme bija runātāju runas tehnikai, pārliecināšanas mākslai. Senie grieķi visumā bija virzīti uz kopdzīvi polisā kā augstāko vērtību. Tādēļ viņiem nebija nekādas īpašas atsevišķās ģimenes dzīves, kas kontrastētu ar publisko. Grieķi orientējās uz savas rīcības ārēju novērtējumu – atzinību vai nosodījumu, par ko izjuta kunu, bet ne vainu. Polisas morāle bija kolektīvisma caurausta, jo indivīda pastāvēšana ārpus kolektīva nebija nedz iespējama, nedz iedomājama. Gods bija tas, kas nāca no līdzpilsoņu novērtējuma. …
