Pēc bēgšanas no Ēģiptes ebreji migrēja uz Palestīnu, kur sajaucās ar kanaāniešiem, pārņēma to zemkopju dzīvesveidu un civilizāciju, kuru kanaānieši savukārt bija pārņēmuši no Babilonijas un Ēģiptes. Šajā laikā seno ebreju dzimtu kultūras līmenis bija visai zems. Vecās Derības pirmās grāmatas liecina arī par to, ka tad ebrejiem vēl nebija nekādu priekšstatu ne par cilvēka dvēseles pastāvēšanu vispār, ne par tās nemirstību aizkapa dzīvē, kam jau krietnu laiku iepriekš ticēja senie persieši, grieķi un romieši, neskatoties uz viņu politeismu1.
Tā kā jūdaisms tiek saistīt ar jūdu tautu un tās ciltīm, tad ebreju tautas un reliģijas sākumi meklējami laikā, kad viņi sāka sevi apzināties, kā atsevišķu tautu un jūtoties apdraudēti sāka meklēt iespēju nosargāt gan savu etnosu, gan tradīcijas, iekļaujot tās tautas ticējumos un morālajos kodeksos, kas tika apvienoti reliģiskajos priekšstatos par pasauli un sabiedrību.
Šī reliģija tika radīta seno jūdu dzimtu un cilšu migrācijas laikā2. Kad pastāvēja liela iespēja, ka ebreju tauta asimilēsies, labprātīgi pakļaujoties blakus esošajām tautām, vai vardarbīgā kārtā tiks piespiestas mainīt savas paražas spēcīgāku valstu ietekmē.
Ar laiku jūdaisma pasaules skatījums paplašinājās un kļuva sarežģītāks un abstraktāks. Ietekmējoties no apkārtesošajām tautām un to reliģijām, parādījās pirmie priekšstati par aizkapa dzīvi un gara nemirstību.
Jūdejā 1.gs. jau bija izveidota bagāta jūdaisma reliģiskā literatūra, kurā viena no centrālajām bija mesiānisma ideja3. Kurai par pamatu bija jau no hellēnisma laikmeta izplatījās Dievu – mesiju, dievišķo glābēju, mūžīgās laimes nesēju idejas par dvēseles nemirstību, taisnīgu aizkapa tiesu un mūžīgo dzīvošanu aizkapa dzīvē. Šo kultu centrā bija ideja par dieviem, kas nomirst, izpērk citu grēkus un pēc tam atkal atdzimst.
Jūdaisma mācību pilnveidoja pravieši, kuri runājuši Dieva vārdā. Pravietojumi tika pierakstīti un iekļauti Bībelē kā atsevišķas grāmatas. Būtiska bija atziņa, ka Dievs ir visas pasaules un visas cilvēces, un visu tautu Dievs.…