Servitūtu tiesību izcelšanās sākumi meklējami laukos starp zemes īpašniekiem, it sevišķi nelielu objektu starpā, kur bija grūti iztikt bez kaimiņu zemes gabala šādas vai tādas izmantošanas. Nebija pieejas ūdens ņemšanas vietai, trūka kājceliņa. Arī pilsētās, kur ēkas sablīvētas, radās nepieciešamība izmantot arī kaimiņa ēkas būvi. Iestiprināt sienā sijas, skavas, arī izbūvēt balkonu , kas pārkaras pār kaimiņa zemes gabalu.
Šādas vajadzības kaimiņi varēja savstarpēji vienojoties, nokārtot saistības ar servitūtu tiesībām. Ar laiku izveidojās daudz dažāda veida lauku un pilsētas servitūtu. Radās arī personālservitūti, kur īpašnieks nodibināja uz savu lietu kādai citai personai par labu kādu tiesību.
Salīdzināsim no romiešu tiesībām servitūtus ar Latvijas Civillikuma iekļautajiem servitūtiem.
SERVITŪTI
Servitūts ir tiesības izmantot citam piederošu lietu. Romieši teica – tiesība uz cita lietu (ius in re aliena). Servitūts ir lietu tiesība, kas apgrūtina lietu par labu kādai personai vai nekustamam īpašumam, piešķirot servitūta izlietotājam tiesību lietot šo lietu noteiktā apjomā.
Servitūtu mērķis ir labot trūkumus galvenokārt zemes gabalu īpašnieku attiecībās sakarā ar zemes gabalu sadalīšanu. Servitūts ierobežo tā devēja vai piešķīrēja tiesības, bet neuzliek viņam pienākumu kaut ko darīt servitūta labā. Servitūts ir lietu tiesība. Tas apgrūtina pašu lietu, nevis personu, tādēļ par servitūta priekšmetu nevar būt kalpojošās lietas īpašnieka personisks pienākums. Mainoties lietas īpašniekam, citas personas tiesība uz lietu paliek spēkā. …
