LR Civillikums nosaka, ka īpašums ir pilnīgas varas tiesības pār lietu, taču tas vēl nenozīmē to, ka īpašums nevarētu būt arī aprobežots gan citu īpašnieku, gan arī valsts vai sabiebrības interesēs. Kaut arī Civillikums deklarē, ka īpašums šaubu gadījumā ir neaprobežots, tomēr dažādu interešu pēc to var ierobežot, jo pretējā gadījumā īpašnieks varētu rīkoties pretēji citu īpašnieku gribai vai pretēji valsts un sabiedrības interesēm. Tāpēc likums paredz vairākus aprobežojumu veidus, kuru vienu no tiem sauc par servitūtu. Tomēr atšķirībā no pārējiem aprobežojumiem, kas pastāv visas sabiedrības interesēs, servitūtu uzdevums ir dot labumu noteiktam nekustamajam īpašumam vai konkrētai personai.
Servitūts nozīmē to, ka kādai citai personai ir zināma lietošanas tiesība uz konkrētu īpašumu, piešķirot servitūta izlietotājam tiesību lietot šo lietu noteiktā apjomā.
"Servitūti ir nozīmīgi infrastruktūras objektu, piemēram, satiksmes ceļu, cauruļvadu, elektropārvaldes un telefona līniju ierīkošanā un izmantošanā uz svešas zemes, kā arī sveša zemes gabala dzīļu izmāntošanā derīgo izrakteņu ieguvei."1
Pēc Civillikuma atjaunošanas praktisku nozīmi nav ieguvusi lietojuma tiesība un dzīvokļa tiesība. Šajos gadījumos piemērotāk ir nevis personālservitūta nodibināšana, bet gan saistību līgumu (īres, nomas u.c.) noslēgšana.
Ar tiesas palīdzību tiek atrisināti strīdi par servitūtu nodibināšanu, visbiežāk šīs problēmas rodas ceļu servitūtu noteikšanā, tāpēc darbā, bez servitūtu vispārējā iedalījuma un veidiem, servitūta noteikšanu, izbeigšanos un aizsardzību, sniedzu ieskatu lietā par ceļu servitūtu noteikšanu.…
