Ievads
Atjaunojot Latvijas Republikas 1937.gada Civillikumu, civiltiesiskajā apgrozībā atgriezās arī tiesību institūts „servitūti”, kas līdz 1992.gada 1.septembrim bija „svešs” institūts. Līdz ar to nav jābrīnās, ka tagad jautājumos par servitūtu tiesību nodibināšanu rodas strīdi tiesās un pat ne vienmēr tie tiek izspriesti pareizi saskaņā ar attiecīgajiem Civillikuma noteikumiem. 2006.gada decembrī Augstākā tiesa apstiprināja apkopojumu par servitūtu tiesībām, kurā galvenokārt tika apskatīti gadījumi, kad viena persona piespiedu kārtā vēlas nodibināt svešā īpašumā servitūtu.
Darba mērķis ir sniegt nelielu ieskatu servitūtu vēsturiskajā attīstībā, to nodibināšanā, valdījumā, aprobežojumā un izbeigšanās stadijā, kā arī izpētīt servitūtu strīdu iemeslus.
Uzdevums - noskaidrot, vai šobrīd servitūtu institūts cilvēkiem ir kļuvis zināms un izpētīt zemes komisiju, zemesgrāmatu, tiesu lomu attiecībā pret servitūtiem.
Darbā tiek aplūkota servitūtu izcelšanās jau kopš senās Romas laikiem. Pētot jēdzienu „servitūti” ir izmantoti skaidrojumi no vairākām vārdnīcām, kā arī sniegti ieskati servitūtu vēsturiskajā attīstībā Latvijā.
Servitūti ir pētīti kā lietu tiesība, jo tie tiek nodibināti kāda noteikta labuma dēļ par labu kādai noteiktai personai vai noteiktam zemes gabalam. Servitūti iedalās reālservitūtos un personālservitūtos, un kopīgais starp abiem servitūtiem ir kalpojošā lieta, bet atšķirīgais, ka vienā no gadījumiem servitūts ir nodibināts par labu kādam nekustamam īpašumam, bet otrā - nodibināts par labu kādai fiziskai vai juridiskai personai.
Lai gan servitūti dod noteiktu labumu vai nu par labu nekustamam īpašumam vai fiziskai, vai juridiskai personai, laiku pa laikam plašsaziņas līdzekļos servitūtu vārds tiek pieminēts negatīvā nokrāsā. Zemes reformas laikā, kamēr zemes īpašums bijušajiem zemes īpašniekiem vai to mantiniekiem, kā arī zemes privatizētājiem par sertifikātiem vēl nebija atjaunots vai privatizēts par sertifikātiem un tas atradās pašvaldības zemes komisijas ziņā, ceļu servitūtu varēja nodibināt, vietējai pašvaldībai pieņemot lēmumu, pirms tas bija ierakstīts zemesgrāmatā.
Pircējam iegādājoties nekustamo īpašumu un noslēdzot pirkuma līgumu, tas bieži vien sevi uzskata par pilntiesīgu īpašnieku. Atbilstoši Civillikumam par nekustamā īpašuma īpašnieku atzīstams vienīgi tas, kurš par tādu ierakstīts zemesgrāmatā.
Pētot servitūtu institūtu, ir caurlūkoti 33 avoti, no tiem 6 ir normatīvie akti, 8 - juridiskā literatūra, 9 - raksti no vārdnīcām, žurnāliem, laikrakstiem, 10 - interneta resursu materiāli.
Pētījumā ir izmantota socioloģiskā metode.
…
